Bads „kā tu domā, kāpēc tā ir?”
Edijs „kas”
Bads „kāpēc man nav miera?”
Edijs „bērnības trauma. Tevi sita?”
Bads „it kā nē”
Edijs „bet vajadzēja. Kārtīga slānīšana parasti palīdz pret pārlieku domāšanu”
Bads „domā?”
Edijs „mhmm, paskaties uz mūsu kaimiņu bērniem. No rīta viņus, spriežot pēc visa, atslāna, un pēc tam ir miers visu dienu”
Bads „kopš kura laika fiziska vardarbība risina problēmas”
Edijs „tā nekad nav to darījusi, bet darīt kaut ko ir labāk nekā neko”
Bads „izklausās pēc bullshit”
Edijs ”ir jau arī. Vienkārši pārbaudīju, vai tu vēl vari dzert”
Bads „stulbais mērglis”
Edijs „es arī tevi mīlu”

Garām paspraucās visai apjomīga beibe, saldam smaržu mākonim uz brīdi ietinot mūsu varoņus. Balzāma glāzes sinhroni pacēlās un nolaidās, pārdesmit gramiem laimes atrodot ceļu uz mazu nosalušu puiku dvēselēm.

Edijs „saproti, dzīve ir kā ceļš. Tu vienkārši ej. Ej uz priekšu, dari kaut ko un tā visu laiku”
Bads „izklausās pēc patstāvīgas dročīšanas. Kur ir mesidžš?”
Edijs „ka ceļam nav gala. Tāpēc nav jēgas steigties, jo tev nekur nav jāpaspēj nonākt”

Kad Bads sadzērās, viņam sāka likties, ka viņš ir vārna, vārna vārdā Džonatans Livingstons. Gluži kā stāstā. Reiz dzīvoja vārna vārdā Džonis. Vecāki gan to bija nosaukuši stipri garāk un gudrāk, bet kuru gan tas piš. Apkārtnē viņu vispār sauca par Džoni Dirsēju, galvenokārt dēļ hobija konkrētā mērkaķī lidināties virs pilsētas centra un censties uzpļūtīt virsū inteliģentajiem ļautiņiem, kas garlaikoti slāja pusdienās vai stipri entuziastiskāk čāpoja mājās no kārtējās garlaicīgās darba dienas. Katram ir tiesības uz savu mazo prieciņu, mēdza teikt Džonis, īpaši kad sastrēbās lēto viņķeli no kādas pamestas neizdzertas pudeles, un visi jau galu galā dirš, galvenā atšķirība ir tikai mērogā un procesa efektivitātē.

Džonis skaidri zināja, ka dzīvē ir tikai piecas būtiskas lietas, kuru dēļ ir vērts dzīvot, tostarp iedzert, pierīties, nopampties, kvalitatīvi nodrāzties un protams, nolikt kluci. Visādu inteliģentu pļāpas par citām lietām, kas arī būtu tiesīgas ierindoties šajā kategorijā, viņš principiāli noraidīja. Vecais viņam bija ielicis kārtīgus pamatus, izskaidrojot par šiem gudrajiem smadzeņu pisējiem. Būtisks ir tikai tas, ko tu vari sajust, pārējais tikai tumšu dienu abstrakcija. Vispār Džonis bija tīri sakarīga būtne, cik nu sakarīgs var būt nepatēsts putns ar mazu krāniņu un savādu humora izjūtu.

(Reply to this) (Parent)