Something just made my day!

Aiz neko darīt lasot instalācijas laikā Patieso Dzīvi, uzdūros fenomenālam rakstam - Pūļa cilvēks, aci pret aci ar sevi.

Sajūsma...šis raksts būtībā for definējis manus uzskatus, par ļoti daudziem cilvēkiem, kas varbūt iepriekš nebija izkristalizējušies informācijas vakuuma dēļ.

Vienmēr esmu uzskatījis par nožēlojamiem cilvēkus bez vaļasprieka / hobija - nespējīgus piepildīt savu brīvo laiku ar ko noderīgu / radošu. Cilvēkus, kas nespēj būt vieni, nepanes klusumu un mieru.

Teikumi, kas man liekas ievērības cienīgi - "Visi plukatas ir saviesīgi. Izjūta, kas veicina noslieci uz vientulību un nošķiršanos, ir aristokrātiska."

Prasti cilvēki raujas sabiedrībā, tāpēc, ka nespēj izturēt paši savu tukšumu, savas personības monotonumu.

Ir ļoti daudz cilvēku, kas nenodarbojas ar pašu svarīgāko dzīvē - būt labiem cilvēkiem.

Ir labi kā ir.

Dienas beigās esmu tik noguris, ka pat slinkums domāt. Kā lai cīnās ar slinkumu? Laikam vienārši jāiet laicīgi gulēt. Esmu apņēmies izgulēt miega badu, kas man ir iekrājies pēdējo desmit, divpadsmit gadu laikā. Rezultātā vajadzētu rasties cilvēkam, kurš līdz atvaļinājumam izpildīs visus iekrājušos darbus...lai gan, kas ir atvaļinājums? Man tāds nav bijis jau veselu gadu :@

Vakar sāku skatīties "Cell 211". Sākuma aina ir hmm, kā lai jums pasaka...paskatieties paši!

Pirms tam noskatījos krievu nesen uzņemto "Kandagar". Tie, kuri varbūt atceras padomju laikus - iesaku. Pluss ir tas, ka filma uzņemta pēc reāliem notikumiem.

Par spīti lietainajam laikam es krauju instrumentus un dodos uz Gata garažu, lai gan esmu atbrīvojis savējo no vecā auto virsbūves - strādāšanai vietas mazliet pietrūkst. Šo nedēļas nogali ir aktīvi strādāts un daudz izdarīts, bet vienmēr var izdarīt vēl :)

Šīs dienas sajūtas varētu raksturot ar vārdiem "a deep sense of accomplishment".

Dažas meitenes pa šo laiku kaut ko raksta, taču ieinteresētība izpaliek. Ejat taču jūs ratā, īstā atnāks pati.

Šovakar uzskrūvēšu auto vasaras kurpes...jā, uz apskates iešanas brīdi brīdi būs jāņem nost, taču es to skatu vairs nevaru izturēt.

Kūst!!! Beidzot kūst! (trakulīgi dejo pa galdu)

Galvā juceklīgu domu mudžeklis, kas šaudās kā bezdelīgas pirms lietus. Es cenšos kādu satvert bet tās ir pārāk veiklas un esmu pārāk lēns.

Viens no tiem retajiem rītiem, kad mostos daudzmaz izgulējies. Par spīti ziemas rītam aiz loga jūtos možs, un kad kafijas krūze būs cauri, jutīšos gatavs trešajam raundam cīņā ar gramatvedes datoru. Vakardienas divi raundi, diemžēl zaudēti. Rock on!

Biju pie bijušās vecākiem veikt kārtējo maksājumu. Grūti aprakstīt to sajūtu, kad uz tevi raugās kā uz visa ļaunuma sakni, bet ko lai viņiem pārmet...viņi ir tikai savu bērnu vecāki.

Domāju, ka pienācis laiks oficiāli atzīt, ka brīnumiem vairs neticu, galu galā vecums atļauj :D

Man rodas sajūta, ka mana zemapziņa ir atsevišķš entity, kuram ar manu apziņu ir diezgan maz sakara. Jāsāk būs draudēt tai, ka katru reizi, kad tā mani dzīs stresā kā šodien, es nocirtīšu vienu pirkstu. FFS, get yourself together!

Vai mok man ir personības dalīšanās?

Es sēžu uz otrā soliņa no Peldu ielas puses. Šī vienmēr ir bijusi mana mīļākā vieta. Gaiss smaržo pēc jaunības un mazliet ir jūtama jūras sāļā garša. Nav īpaši silts, taču jaka silda. Saule rotaļājas ar koku lapām un uz parka celiņiem veido fantastiskas dejas. Rokā man ir avīze, kurā ielūkojos ik pa brīdim, un otrā – cigarete, ko nesteidzīgi baudu. Man patīk vērot cilvēkus, kas ieklīst šeit ar nodomu vai ikdienas skrējienā cauri steidzoties. Tirdzniecības aģents ar nobružātu ādas portfelīti rokā, steidzas pie klienta. Daži pārīši, apskurbuši viens no otra, rokās sadevušies. Sieviete ar ratiņiem, lēnā pastaigā no bērnu laukuma puses. Divi vīri slej augšā sastatnes kafejnīcas teltij. Pa celiņu nāk meitene gaišiem matiem, acīm šķelmīgi lūkojoties caur brillītēm. Viņa steidzas, kā lielākā daļa cilvēku šodien, noteikti sperot soļus pretī sev vien zināmam mērķim. Sejas aprises liekas pazīstamas, bet mana atmiņa nepadodas, un neatklāj detaļas. Melns mētelītis pār slaido augumu, un brūni ādas zābaciņi uz papēdīša, sarkana šalle mezglā. Es zagšus pametu skatienu pāri avīzes malai un mūsu skatieni uz mirkli sastopas. Zilas, izteiksmīgas acis un viegls smaids. Steidzoties man garām es vēlreiz palūkojos uz viņas mazliet piesarkušajiem vaigiem, un mani apvēdī viegls, svaigu smaržu aromāts, kura buķetē vienīgā pazīstamā ir saldā vaniļa. Papēdīšiem klaudzot viņa sparīgi dodas pretī sev vien zināmam mērķim.

Nupat kā man radās sajūta, ka esmu pārāk pieejama prece. Lēta un bez īpašas vērtības.

Gan jau es kādu šodien uzsperšu gaisā :@

Izslēdziet taču kāds to ziemu vienreiz!!

Darbā parādījusies glīta praktikante.

A., kas gada sākumā mani, kā saka, izskatās ir saņēmusi ko līdzīgu. Savu privāto dzīvi viņa gan īpaši neafišē, bet intuīcijai deguns uz ošņāšanu ir manīgs, un liek nojaust. Galu galā jebkurš cilvēks nespēj dzīvot bez savu pārdzīvojumu izkraušanas uz letes citu apskatei lielākā vai mazākā mērā.

Neteikšu, ka mani tas neiepriecina, taču ja nav laba prieka, vismaz ir ļaunais, un ja galīgi nekā nav, tad ļaunais arī der tukšuma aizpildīšanai. Idejas viena verbālā izpausme ir "dots devējam atdodas", lai gan man tā otrā patīk labāk, tai ir tāda liktenīga pieskaņa, un man jau gaužām patīk lietas dramatizēt.

Tukšuma sajūta un nespēja piespiest sevi strādāt.

Stāvu pie loga, vēroju puteni, un prātoju, cik reti lietas notiek pēc mūsu prāta.

Garlaicīgi. Oh well...

Vakar kāds cilvēks man atgādināja par sen aizmirstu sapni - vienmēr esmu vēlējies iemācījies spēlēt ģitāru. Fascinē šī instrumenta skanējums.

Finansēm pēdējā laikā ir tendece šūpoties uz augšu, uz leju, kā laiviņai vētrainā laikā, bet varbūt pēc šī mēneša lielajiem izdevumiem sanāks galus savilkt kopā. Jāskatās, kas man būs svarīgāks - ēdiens vēderā vai bohēma :D