Es sēžu uz otrā soliņa no Peldu ielas puses. Šī vienmēr ir bijusi mana mīļākā vieta. Gaiss smaržo pēc jaunības un mazliet ir jūtama jūras sāļā garša. Nav īpaši silts, taču jaka silda. Saule rotaļājas ar koku lapām un uz parka celiņiem veido fantastiskas dejas. Rokā man ir avīze, kurā ielūkojos ik pa brīdim, un otrā – cigarete, ko nesteidzīgi baudu. Man patīk vērot cilvēkus, kas ieklīst šeit ar nodomu vai ikdienas skrējienā cauri steidzoties. Tirdzniecības aģents ar nobružātu ādas portfelīti rokā, steidzas pie klienta. Daži pārīši, apskurbuši viens no otra, rokās sadevušies. Sieviete ar ratiņiem, lēnā pastaigā no bērnu laukuma puses. Divi vīri slej augšā sastatnes kafejnīcas teltij. Pa celiņu nāk meitene gaišiem matiem, acīm šķelmīgi lūkojoties caur brillītēm. Viņa steidzas, kā lielākā daļa cilvēku šodien, noteikti sperot soļus pretī sev vien zināmam mērķim. Sejas aprises liekas pazīstamas, bet mana atmiņa nepadodas, un neatklāj detaļas. Melns mētelītis pār slaido augumu, un brūni ādas zābaciņi uz papēdīša, sarkana šalle mezglā. Es zagšus pametu skatienu pāri avīzes malai un mūsu skatieni uz mirkli sastopas. Zilas, izteiksmīgas acis un viegls smaids. Steidzoties man garām es vēlreiz palūkojos uz viņas mazliet piesarkušajiem vaigiem, un mani apvēdī viegls, svaigu smaržu aromāts, kura buķetē vienīgā pazīstamā ir saldā vaniļa. Papēdīšiem klaudzot viņa sparīgi dodas pretī sev vien zināmam mērķim.