About this Journal
Current Month
 1234
567891011
12131415161718
19202122232425
262728293031
2. Sep 2008 @ 22:47 Dzenbudistu stāsti
Tags:

Šanšū jautāja dzen skolotājam Dzincinam: "Kas ir cilvēka dzīves jēga?"
Skolotājs lēnām sāka stāstu: "Kādā pievakarē uz ceļa pamanīju skrandās tērptu, dubļus caurbridušu sievieti ar tik smagu bambusa grozu uz muguras, ka tas neļāva nesējai iztaisnoties. Blakām viņai tecēja pie svārkiem pieķērusies meitenīte ar zīdaini rokās. Neraugoties uz smago nastu, sievietes sejā rotājās smaids."
"Viņa ir sieviete, kurai smagi jāstrādā, lai izdzīvotu. Bet viņa zina, kurp dodas, tālab neizjūt grūtību", Šanšū priecīgs iesaucās, noklausījies stāstu.
Skolotājs palocīja galvu: "Tāda atbilde ir tikai čaula, nevis pati jēga. Ja jēgas dabai būtu mēle, tikai tad tā varētu atbildēt uz jautājumu: Kāda ir tās daba? Nav starpības, vai uz šo jautājumu atbild vai ne. Svarīgi ir pašam izprast savus mērķus, savas vēlmes. Ja izvēlēts nepareizs dzīvesveids, cilvēks var sekot vien izvēlētajam ceļam, bet ne sev. Bet, ja tu zini, kas ir tas, ko tu vēlies, ja pazīsti sevi, tad visu var izturēt."
About this Entry
3 raksta
ir doma
Permanent Link
19. Aug 2008 @ 10:11 Dzenbudistu stāsti
Mūzika: CNN
Tags:

Vēlā, lietainā vakarā pa ceļu gāja mūks. Tumsas dēļ viņš vairākkārt saskrējās ar pretimnācējiem, tādēļ turpināja virzīties uz priekšu pa pussolītim, līdz samanīja dzeltenas lampas gaismas apņemtu seju. Līdzās tumsā atskanēja balss:
"Šis aklais gan ir dīvainis, redzēt neko neredz, bet ik nakti ar aizdegtu lampu apkārt staigā!"
Mūks, ieinteresēts par redzēto un dzirdēto, apstājās. Kad gaismas aplis pietuvojās, pilnībā izgaismodams gludi skūtu galvu, viņš lampas nesēju uzrunāja:
"Vai tu patiesi esi akls?"
"Jā, no bērnības man nakts un diena ir vienā - tumsas - krāsā."
"Tad kāda gan jēga tavai lampai? Vai gribi, lai redzīgie domā, ka tu neesi akls?"
"Nē, es dzirdēju, ļaudis runāja - ik vakaru pat redzīgie kļūstot akli līdzīgi man, jo trūkstot gaismas. Tādēļ iededzu lampu."
"Tava sirds gan ir laba, ja centies citu dēļ!"
"Nē, es to daru sevis dēļ."
"Kā tā?"
"Vai tad tev tikko kāds neuzskrēja virsū?"
"Uzskrēja, pat vairākas reizes!"
"Es esmu akls, neko neredzu, bet man tumsā virsū neuzskrien neviens."
About this Entry
ir doma
Permanent Link
20. Aug 2007 @ 23:04 dzenbudistu stāsti...
Tags:

Tuksnesī kāds ceļinieks bija apmaldījies un palicis pavisam viens. Viņš piestāja un vēlreiz pārbaudīja savas paunas saturu: atradās zaļš, mazliet savītis ābols.

"Man ir vēl viens ābols!"vīrs priecīgi iesaucās. Smagais solis k';luva vieglāks, vīrs spēja turpināt ceļu.

Pēc diennakts gājiena ceļinieks attapās, ka pazaudējis virzienu un joprojām atrodas turpat - tikpat izsalcis, izslāpis un noguris.

Redzot visapkārt tikai bezgalīgu smilšu jūru, pārmāca bezcerība, bet pēc brīža vīrs juta, ka no ābola rokā staro spirgtums, mutē sariešas siekalas, ar ko aplaizīt izkaltušās lūpas...

Ikreiz, kad ceļinieks, no bezspēka pakritis, cēlās kājās, viņš klusi pie sevis skaitīja:
"Man ir vēl viens ābols, man ir vēl viens ābols..."

Pēc trim diennaktīm cilvēks izkļuva no tuksneša gūsta.
Ābols, kurā ne reizes nebija iekosts, viņa sausajā rokā bija izžuvis līdz nepazīšanai, taču roka no tā neatlaidās.
About this Entry
2 raksta
ir doma
Permanent Link
10. Aug 2007 @ 22:26 dzenbudistu stāsti...
Tags:

Kādā sausā vasarā mazais mūks rādīja vecākam mūkam:
"Skat, kā nodzeltējusi zāle mūsu pagalmā, vasaras karstā saule laupījusi mūsu tempļa skaistumu - zāles zaļumu. Vajadzētu iesēt jaunu zāli!"

Vecais piekrita: "Katram savs laiks."

Pagāja dienas - ne divas, ne piecas, ne desmit, bet jaunais mūks no vecākā nekādas norādes par zāles pārsēšanu nesaņēma. Tā gaidās pienāca Rudensvidus svētki. Vecākais iedeva jaunākajam zālāju sēklu maisiņu.
Mazais priecīgs metās pie darba, bet sēja vēl nebija pabeigta, kad sacēlās liels vējš.

"Nav labi, nav labi", sējējs raizējās.
"Tas nekas, lai aizpūš tukšās sēklas, tās tāpat nebūtu dīgušas", noteica vecais mūks.
Pēc brīža sējumam uzklupa putnu bars.
"Debestiņ, putni visu atlikumu apēdīs!"
"Sēklu daudz. Visas neapēdīs. Notiks tā, kā lemts."
Sējums patiešām pēc pusnakts lietus izskatījās nozēlojams. Mazais izmisis modināja veco:
"Nu gan patiesi viss pagalam - lietus visu aizskalojis!"
"Viss notiek pēc dabas likumiem - kur lietus būs sēklas aizskalojis, tur tās arī sadīgs!"

Pēc septiņām dienām starp nokaltušajiem vecās zāles stiebriem sadīga zaļi asni.
Jaunais palēkdamies priecājās. Vecais mūks rāmi māja ar galvu:
"Katram savs laiks. Visam - arī priekam."
About this Entry
2 raksta
ir doma
Permanent Link
8. Aug 2007 @ 08:51 dzenbudistu stāsti...
Mūzika: Era - Sentence
Tags:

Kāds jauns puisis gaudās par savu nabadzību.
Dzen skolotājs iebilda:
"Tev pieder tik daudz. Ko tu žēlojies?

"Kur tad ir tā mana bagātība?"puisis neapmierināts činkstēja.

"Dod man vienu savu aci!"

"Nevaru!"

"Dod man vienu savu roku!"

"Nevaru!"

"Tad dod man vienu savu kāju!"

"Nevaru!"

"Tev ir divas acis, divas rokas, divas kājas. Tu vari mācīties un strādāt. Vai tas ir maz?"
About this Entry
ir doma
Permanent Link
7. Aug 2007 @ 07:16 dzenbudistu stāsti....
Tags:

Kāds vīrs gāja tālu ceļu: veiksmīgi pārvarēja augstus kalnus, tika pāri platām upēm. Taču reiz kraujas malā viņam misējās - aizķērās kāja. Krītot viņš paspēja pieķerties kādai saknei. No kritiena bezdibenī ceļotājs nu bija paglābies, taču atpakaļ uz takas vairs nekādi netika.
Laimīgā kārtā viņš ieraudzīja mūka stāvu - tieši virs viņa, uz kraujas takas.
"Glāb mani!"ceļinieks sauca.
"Varu Tevi izglābt",mūks bija laipns."Tev tikai jāklausa mani uz vārda."
"Kā gan varu tevi šādā brīdī neklausīt?"
"Tad laid rokas vaļā!"
To izdzirdis, ceļotājs sašuta: "Atlaižot rokas, uzkritīšu virsū asajiem akmeņiem, nevis izglābšu savu dzīvību!"
Viņš vēl ciešāk pieķērās koka saknei.
"Gan tavs ķermenis, gan domas pieķērušās vienai kailai saknei, es nevaru tevi izglābt",mūks pateica un devās prom.
About this Entry
6 raksta
ir doma
Permanent Link
29. Jul 2007 @ 22:07 dzenbudistu stāsti....
Tags:

Sensenos laikos Juaņiņa tempļa pakājē dzīvoja zirneklis, kuram piemita Budas daba. Kādudien Buda parādījās zirneklim un jautāja:
    "Kas pasaulē ir visdārgākais?"
Zirneklis padomāja un atbildēja:
    "Neiegūtais un pazaudētais."
Pagāja tūkstoš gadu. Buda atkal ieradās pie zirnekļa un uzdeva to pašu jautājumu.
Sekoja tā pati atbilde.
Pagāja vēl tūkstoš gadu. Vējš zirnekļa tīklā iepūta rasas pilienu. Taču ilgi par tā dzidrumu priecāties neiznāca - vējš rasas lāsi drīz vien aiznesa prom. Zirneklim šķita, ka zaudēts kaut kas ļoti dārgs. Viņš jutās dziļi sāpināts.
Pie zirnekļa no jauna ieradās Buda un uzdeva jau zināmo jautājumu. Atbilde bija tā pati vecā:
    "Neiegūtais un pazaudētais."
    "Labi", teica Buda, "Ļaušu tev cilvēku pasaulē pastaigāties"
Zirneklis piedzima par daiļu meiteni, vārdā Zirneklīte, un iemita kādā bagātā mājā.
Kādudien imperators par godu dēla veiksmīgajai zinību apguvei pils dārzā rīkoja svētkus. Dēla vārds bija Rasaspiliens. Daudz meiteņu bija sanācis - arī Zirneklīte un Vējapūsma. Zirneklīte cerēja,ka Buda viņai lēmis apprecēt imperatora dēlu. Bet jau pēc pāris dienām Rasaspiliens svinēja kāzas ar Vējapūsmu.
Zirneklīte apprecējās ar Zālesstiebru, bet sirdī skuma tik ļoti, ka dvēsele kuru katru brīdi varēja miesas atstāt.
Zālesstiebrs izmisis mierināja Zirneklīti:
    "Starp visām meitenēm pils dārzā tevi - pirmo un vienīgo - ieraudzīju un tūlīt iemīlēju. Ja tu mirsi, nedzīvošu arī es!"
To sacījis, jauneklis izvilka dārgakmeņiem rotātu dunci, lai padarītu sev galu.
Tajā brīdī vēlreiz parādījās Buda. Arī viņš uzrunāja Zirneklīti:
    "Vai esi padomājusi - kas iepriekšējā dzīvē tev atnesa pilienu rasas? Vējš! Vējš to pēc mirkļa arī aiznesa. Vai iepriekšējā dzīvē tiki padomājusi, kas ir Zāle? Tas ir stiebrs, pie kura tavs zirnekļa tīkla pavediens tempļa pakājē turējās trīstūkstoš gadu, bet tu tam pat acis neuzmeti! Un nu es tev vēlreiz jautāju - kas pasaulē ir visdārgākais?"
    "Tas, kas mums pieder pašlaik..."
About this Entry
2 raksta
ir doma
Permanent Link