| |
[12. Sep 2020|22:11] |
|
šorīt peldēju gandrīz stundu, līdz sasilu, saule jau bija augstu - cik nu augstu vairs var - bija ļoti silti vingrojot. pašūpojos un aizgāju uz omītes mežu, gadiem tur nebiju bijusi. izstaigāju visas takas, apmetu loku līdz ozolam, lasīju baravikas un neraudāju nemaz. tad aizvedu stirnām ābolus uz mežmalu, appļāvu lielo dārzu, puse kļavas jau sarkana, un gāju pirtī, stirnas netraucēti ēda turpat blakus, kamēr peldēju. peldot sala ausis un mati. tagad atnācu līdz mežmalai, ir bezgala silti, sienāži kā vasarā, bet vējš kokos kā rudenī, pabūšu ar zvaigznēm. divi meteori aizlidoja un sadega katrs uz savu pusi, un tas arī bija vienīgais, ko es gribēju atcerēties. |
|
|
