|
8. Jun 2020|11:19 |
Jā, dzīve nav taisnīga, un tieši tas mani māca nesatraukties par dzīves netaisnībām un nezaudēt dūšu un darīt maksimālo, kas iespējams apstākļos.
Ticība, godprātīgums, centība un mīlestība – tā ir lietas, kas vada manu dzīvi.
Visa mana dzīve ir tikai, lai kalpotu citiem cilvēkiem. Es nevaru palīdzēt miljoniem, es varu palīdzēt dažiem, kas ir manā tuvumā. Palīdzēt ar konkrētām lietām, nevis abstraktām pseidozinātniskām idejām. Un kad es palīdzu, es vispār nekategorizēju cilvēkus pēc rasēm. Es neidentificējos kā baltais, kurš nes visas baltās rases privilēģijas, vai tas cits cilvēks ir melnais, kurš attiecīgi nes visas melnās rases slogu. Tāpēc ka tā domāt ir bulšits.
Vakar piemēram, es patērēju 2 stundas, lai palīdzētu aizpildīt kolēģim pirmo nodokļu deklarāciju mūžā. Tā ir vienkārša lieta – būtībā ierakstīt 2 skaitļus tiešsaistes formā – vienā, cik nopelnīts gada laikā, otrā – cik ir attaisnoto izdevumu. Bet ar viņu bija jāauklējas 2 stundas. Jo cilvēkam nekad nebija pieredzes ar nodokļiem un viņš šaubījās par katru punktu un tajā formā ir simtiem nebūtisku jautājumu, uz kuriem jāatbild nē.
Cik cilvēku bija iepriekš gribējuši viņam palīdzēt? Maksimāli cilvēki bija gatavi atbildēt uz 1 vai 2 jautājumiem un viņiem pacietība bija galā. Es domāju mans autisms, kas spiež pieķerties vienai lietai, ļoti palīdz šādos gadījumos.
Vai mani interesēja, kāda viņam bija ādas krāsa? Absolūti nē. Es palīdzēju, jo viņš bija mans kolēģis, cilvēks, kurš ir manā tuvumā (fiziski vai darga organizācijas ziņā).
Bet tev arī ieteiktu nebūt tik dzelošai. Varbūt tā ir daļa problēmas, kas rada šo sistēmisko nevienlīdzību. Palīdzi citiem ar mācībām, ar darbu, ar labiem ieteikumiem, nevis šķiro cilvēkus pēc to ādas krāsas. |
|