| |
[25. Maijs 2020|17:14] |
sestdiena bija saules un miera pilna, pēc ilgās ziemas viena diena vasarā. vakarā pļāvām zāli, bija pirts un agra nakts. svētdien iztīrīju ūdeni un nopeldējos pati pirmā, bija rauga pankūkas un visa diena ceļā. atradām pamestus kapus, lēkājām upē pa akmeņiem blakus zeltausainam zalktim un bridām pa gravas upi līdz slapjām kājām. vēl bija dažas pilsētas un pusdienas, bet tas tā.
bet tad nāca lielas skumjas, no sena un tāla laika, kāds ieritinājās un teica, neraudi, un es raudāju uz iekšu un domāju, ka tevis dēļ varētu jebko, pat dzīvot. šodien modos vēlu, peldēju vēlu, gāju jogot zem visskaistākās ābeles, sākās vasaras lietus, turējos, cik ilgi varēju.
ņēmu sietu un gāju tīrīt dīķi atkal, jūtos kā pērļu zvejnieks, tā manas dienas paiet, velku ārā sulīgi zaļās alges un domāju, skaisti, bet nemāku sadzīvot.
ãbeles kupenās, putni tik priecīgi.
un es varu darīt neko visu dienu, tīru neko. |
|
|
