| |
[31. Mar 2020|10:08] |
vakar piepeši vairs nebija spēka nekam, lai gan bija saule un silti, milzu pūlēm gāju peldēt, un pat tur nepalika vieglāk, tādā pat bezpsēkā izgāju mežus. satiku daudz stirnu, nengribas trenkāt, bet ļoti skaisti viņas skrien.
vienīgais, kas bija viegli, bija skaldīt malku. nekad to nebiju darījusi, vienmēr bija bail pat tuvu stāvēt, bet, tā kā nebija spēka nekam, pat ne pretoties, cirtu. gandrīz nocirtu kāju un uzzināju, cik svarīgi stāvēt pusšpagatā.
šodien jau bija labāk, gāju peldēt un iztraucēju divas pīles, kopš vakardienas arī stārķis ir klāt un pavisam mierīgs ēd vardes turpat blakus. brokastis, skola, un gāju skaldīt. man ļoti patīk apse, kad viņu pāršķel, viss smaržo pēc zirgiem. ievas, protams, nekas nepārspēj, bet no tās bija tikai viens zars. alkšņi ir visvieglākie, bērzi skaisti plīst pušu, blīgzna ir drausmīga, bet nekas nav tik spītīgs kā priede, cirtu un domāju, cik veltīgi priedes mizā brūces cirst. varbūt labi, ka mums ir tik spītīgi koki.
visvairāk man patīk baļķi sivēna resnumā, kuri plīst ar vienu cirtienu. pagales aizlido katra uz savu pusi, un man šķiet, ka zelta putekļi paceļas gaisā. pavisam lielie bluķi jākapā no malām, kā sīpols jāloba, līdz vidus padodas.
aizgāju nopeldēties, pēc darba ūdeni var just vislabāk, kā viss ķermenis mirklī atslābst un izšķīst, tad atkal savācas no jauna kopā un ir pavisam dzīvs. |
|
|
