| |
[20. Mar 2020|09:56] |
rīts kā vasarā, debesis zilas, saule jau augstu, vienīgi salna ēnā. peldēju kopā ar putnu dziesmām. sildījos saulē.
tad gāju tīrīt mežu, rudenī izgāju vienu malu, šodien izgāju otru, iestāstīju sev, ka tas ir kā sēnes lasīt
viens dzeltens taurenis lidoja līdz pirmajam pagriezienam, tad nāca nākamais, tad nāca vairāki taureņi, saule, putni, un tad milzu krusa, bet es gāju un gāju
omīte šito nepiedotu, visa viņas kristīgā mācība aizmirsās, kad kāds darīja mežam pāri, un viņa bija nikna līdz kaulam. ja kāds varēja atnest pilno trauku, tad vajadzēja varēt aiznest arī tukšo. lasīju maisu pēc maisa un smaidīju, domādama par visu, ko viņa teiktu
savādi, cik viss relatīvi, bija tādas skaisti saplacinātas un salocītas pudeles, par katru no tām teicu klusu paldies
kāds bija pudelē salicis visus pārējos atkritumus, liekas, vismaz centies, par to arī paldies
bet divas vietas, nu, tur bija jāraud, atvesti maisi un izmesti, tur nekas cits nelīdzēja, bija tikai jādomā viss, ko omīte domātu
salasīju ap 500 litriem, sakrāvu tukšajā siena šķūnī, būs jāšķiro un jāved pēc piederības
neviens neticēja, ka te tā var būt, pasaules mala, neviena nav. bet mežus griež. un lasa ogas. cilvēki nāk un aiziet. pēdas paliek. un tas jau tikai no meža ceļu malām, nekur dziļi es pat nebridu.
gāju peldēt otru reizi, šoreiz krusā, palika vieglāk
ar katru dienu arvien vairāk liekas, ka zeme ir svarīgāka par cilvēkiem. par mani un visiem, ko mīlu.
tētiņš mācās runāt |
|
|
