| |
[5. Nov 2009|09:36] |
|
ceļabiedra vecmāmiņas ābolmaize – es nesaprotu, kā var būt kaut kas tik labs. un mīklā ir tikai raugs un droši vien ūdens, vecmāmiņa ir kara laika bērns, viņa necep sviestā un krējumā. reiz tirgū pirku citronskābi omītes sieram, un vecs vīrs apjautājās, kam man tas. sākām runāt par sieru, pienu un krējumu. viņš stāstīja, kā cep pankūkas – ūdenī, tikai ūdenī. un olas arī neliek. un viņš mēģināja smaidīt. ēdu vecmāmiņas ābolmaizi un mēģinu neraudāt. |
|
|
