| |
[16. Jan 2020|07:41] |
šorīt modos tumsā, lai nenokavētu saullēktu, saule caur stikla sienām cēlās virs ūdens un es biju mazliet akla, saules apžilbināta
kamēr gāju cauri mežam, viss jau apmācās, un jūra bija mežonīga, vēja saplosīta, ilgi sēdēju smiltīs un domāju, iet vai neiet
negribas, lai sit, gana sāpēts
bet nevar no jūras aiziet, un es gāju un lecu viļņos iekšā, negriezu muguru nemaz, un piepeši viens vilnis kā dimantu sprādziens - saule atgriezās. kad ir saule, jūra uzreiz liekas pavisam savādāka, tāda mīļa un naiva, nav tā skarbuma un ruthlessness
tā nu mēs spēlējāmies. tad stāvēju apžilbusi saulē un nepamanīju, kā cilvēki pielavās, esmu jau tik ļoti pieradusi, ka te neviena nav, ka īsti vairs necenšos ģerbties. viņi mēģināja runāt, bet valoda sveša, just smile and wave
divas vāveres skrēja augšup lejup priedei
izmazgāju matus ar ziepēm |
|
|
