| |
[16. Jul 2017|18:09] |
mēs sēdējām bārā tikko uzcelta ciemata vidū viens otram pretī, un piepeši es sapratu, cik ļoti man pietrūks manas zelta meitenes, asaras visas reizē, un tu mani paslēpi sevī un es raudāju un raudāju, un tad viss pavisam sagriezās un bija pavisam smagi, tu izvedi mani ārā un turēji matus, un es nezinu, kā, bet atvedi mājās un izmazgāji man zobus un uzliki 7 modinātājus un apsedzi ar segu, un es prasīju, vai viss ir labi ar visumu, of course it is, it is implied by its definition.
varbūt tas skanēja savādāk, bet tobrīd tas skanēja tik nomierinoši un mīloši, un man nav drosmes tagad pārjautāt.
bet es nevaru izstāstīt, kā man pietrūks manas zelta meitenes.
un kā man pietrūks tevis. kā man jau tagad tevis pietrūkst. kā vienmēr man tevis pietrūkst un nekad nepietiek. un tu tikai smaidi, tu tikai visu laiku skaties uz mani un smaidi.
let the grief liberate you |
|
|
