| |
[10. Okt 2016|13:27] |
jūtos ļoti mājās. sakārtoju visas lietas. ā, un es taču. es taču pati salaboju savu riteni. pati. nu, daudzi palīdzēja un atbalstīja. bet. pati. vispār jūtos tā, it kā būtu kaut ko ļoti lielu iemācījusies. it kā nu es mācētu take care of myself. un vairs neesmu. helpless. es nekad agrāk pat nebūtu apsvērusi iespēju, ka varētu pati, jo skaidrs taču, ka tik daudz saprašanas man nekad nebūs. bet tagad tas pēkšņi bija tik dabīgi un pašsaprotami. un tas viss process bija tāds. ar cerībām, ar dulllu ah we can do this, ar zaudētām cerībām, ar sakāvi, neziņu, pēkšņu apskaidrību, nākamo strupceļu un nākamo apskaidrību. kritiskais punkts bija tad, kad pabeidzām skrūvēt riteni atpakaļ, un tikai tad pamanījām, ka riepa atkal tukša. neko, ņēmām vēlreiz visu ārā (šoreiz tas vairs neprasīja stundu), skatījāmies, pumpējām, līdz kamēr sprādziens un svaigi līmētais mikroskopiskais caurums bija pārtapis par centimetru garu vaļēju brūci. tad gan es biju gatava padoties. bet mana skaistā draudzene, kas bērnībā gribēja taisīt šveices pulksteņus, teica, let's do it again. bet kāda jēga, ja mēs nevarējām aizlāpīt mazu caurumiņu, kā mēs varēsim aizlāpīt lielu? we have nothing to lose, viņa saka. paskatījos viņai acīs un noticēju. jā, par to mirkli man laikam visvairāk jāpateicas. ka bija kāds, kas nepadevās.
darījām visu atkal, tikai klusāk un lēnāk, un beigās es teicu, ai, neliekam nemaz atpakaļ, nav jau jēgas, rīt atkal būs jāskrūvē. bet mēs tomēr ielikām. nu, lai līdz rītam neaizmirstas, kas kur bija. un no rīta gaiss joprojām vēl bija. tikai ar pavisam savādu skaņu komplektā. bet tas arī nekas, jo mana spāņu kolēģe, kad es viņai šito visu stāstīju, aizveda mani pie meistariem, viņi paskatījās, everything looks good, except - nu jā, mēs nebijām līdz galam pievilkušas riteni, un tad viņš tur tā brīvi kustējās. nekas, nekas. happens. trīs reiz pievilka un palaida mani mājās.
un tagad man ir arī tāda liela tuvības sajūta ar riteni. tagad mēs esam kas vairāk nekā tikai draugi.
lai nu kā, man joprojām nav ne mazākās idejas projektam, kas jānodod tieši pēc trīs dienām, bet es laikam tagad iešu un izmetīšu visas liekās drēbes, vienkārši tāpēc, ka reizēm drīkst arī tā darīt. vismaz cilvēki, kas labo paši savus riteņus. jā, es droši vien pārsprāgšu no visas savas lepnības. sarkans lietus tad te būs. labi, ka sarkanā ir mana mīļākā krāsa. |
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
