| |
[28. Dec 2015|20:55] |
|
tumsa un klusums un mežs visapkārt ir tik nomierinoši, ka es lēnām aizmirstu visas sāpes, un tad ir tā savādi, it kā kaut kā trūktu. līdz apzinies, ka tas no sāpju neesamības, un tad paliek baisi, kā es esmu visus pēdējos gadus dzīvojusi un to pat neredzējusi. ai, mana mīļā dzīve. |
|
|
