|
6. Nov 2015|11:47 |
Mnja. Mana pēdējā psihopāte bija izcils paraugs (to gan, protams, sapratu tikai tad, kad jau sen bija par vēlu) tam, ka viņiem nav savas personības, savas patības, un, vismaz viņas gadījumā, viņi vnk kopē otra īpašības, otra vērtības, manierismus, paradumus - vienkārši bezsirdīgi atdarina, kas vismaz man radījis smagu "nozagtās dvēseles" sajūtu, un joprojām šķiet, ka tā būtne staigā apkārt, šķībi uzmaukusi sev manu ādu un ar to sagūsta nākamos upurus. Pirmais no nākamajiem diemžēl bija kāds, ko uzskatīju par draugu, bet kurš bija mūs iepazinis jau kā pāri, līdz ar ko viņš, piemēram, nevarēja zināt, ka viņa to visu kopē no manis - frāzes, vērtības, izteiksmes līdzekļus, gaumi, etc. Un tad man jājūtas kā izmestam oriģinālam vai nevajadzīgai kopijai. Ļoti pazemojoši.
Bet, nu, jā, viņi kompensē savu personības un dzīvības trūkumu, atņemot šīs lietas citiem. To čali arī jau sabradāja. Tagad medī nākamos. Diemžēl - jau atkal starp maniem draugiem/paziņām. Tā arī ir tāda spēle. Bet, kā tu droši vien jau zini, ar viņiem pēc attiecību beigām (kas ir - jo ātrāk, jo labāk) nedrīkst(!) kontaktēties. Es aiz savas labās/muļķās sirds ielaidu viņu atpakaļ, kad nevajadzēja, jo pretoties, ja reiz vispār pieļauj kontaktu, ir gandrīz nereāli - viņi izmanto visus līdzekļus, lai tev piekļūtu un lai iegūtu tavu uzticību. Kā fucking mēris, no kā neatkratīties. Drausmīgi.
Jā, un tā garlaicība, tas bija apbrīnojami. Viņa nevarēja beigt trīties un knosīties, jo vienkārši pabūt mierā vai kopā nebija variants. Visu laiku kaut kas bija jādara, bet tas nekad nedeva gandarījumu vai mieru. Un es vēl tagad nespēju pilnībā pieņemt, ka tā nebija mana vaina. Kā tas ir ar vēl daudz ko citu. Sasodītās iznīcības mašīnas... Fun times. |
|