| |
[16. Okt 2015|19:35] |
man pazuda mana vissiltākā, mīļākā lieta te, mans sarkanais vilnas lakats. atstāju viņu vienu uz mirkli, un vairs nebija. un tikmēr te stāv mēteļi un riteņi. bet lakata nav. jau gadiem, pusi dzīves, mana sega, cepure, asaru doze, šalle, svārki, kleita, palags, un viņš nekad nepaliek vecāks, mans burvju lakats. un nu viņš aizgāja. tā.
pieliku zīmējumu pie sienas. ar solījumu samaksāt, cik vajag. bet es skaidri zinu, es saprotu, ka viņš ir prom.
sākumā, sākumā es biju ļauna. iedomājos tās ļaunās rokas, kas viņu paņēma, un iedomājos, lai mans lakats ir kā čūska un nožmiedz svešo. tagad, tagad es domāju, varbūt tās rokas viņu glāba. no manis varbūt. varbūt es viņu žmiedzu.
nē, nekas no tā nav veselīgi. veselīgi būtu vienkārši stāvēt mierā un vēlēt labu. lakatam, svešajam, sev. ļaut, lai dzīve notiek.
bet es dzeru. man bija jāmācās šovakar. nē, es nemācīšos. nē, es neticu laimīgām beigām.
bet jā, es tomēr ceru, ka viņš būs laimīgs. laimīgāks nekā ar mani. ko lai citu es vēl ceru.
un jā, tas nav par lakatu tikai. tas ir par dzīvi arī.
shit, and now u will cry again. and i can never love u enough
y am i never good enough for u? as long as u have me, u should let everything else go. |
| |
