| |
[28. Sep 2009|12:49] |
katru soli. visas krūzītes ar hot chocolate with cream, piemēram, bet es pat vairs neatceros, cik. tad ceļa biedra pēdējā mirkļa lēmumu skriet. mēs pusstundu gaidījām, un tad, desmit minūtes līdz aizbraukšanai –
"zini, es laikam aiziešu uz to vietu un samainīšu lietas!"
"!?"
"vēl taču desmit minūtes!"
"oh really?"
"sure."
aizskrien.
divas minūtes. atpakaļ. loģiski, viņš taču nepaņēma līdzi savas "lietas". attaisa somu, izvelk kastīti, attaisa kastīti, izņem mantiņu, mazliet aizelsies un mierīgs, un nē, rokas viņam nedreb. aizskrien. sešas minūtes. žogs, lēciens, zāle, trepes, akmeņi. pazūd. sēžu saritinājusies un domāju, cik ļoti viņam visvairāk no visiem, ko zinu, ir sava personīgā laiktelpa, kurā, protams, vienmēr viss sanāk, kurā viss kustas viņa elpas ritmā. protams, viņš paspēja, protams.
kad viņš pavisam mierīgs, bez jebkāda triumfa sēdēja pretī un jautāja, kāpēc es aizmirsu viesnīcā ūdeni, sapratu, ko viņš man visu laiku atgādina – žanu klodu van. vienu no dižās trijotnes, vienmēr ar stainless steel nerviem un ar visinteliģentākajām acīm.
***
tieši pretī Latvijas vēstniecībai. visapkārt žogs, kāpām kalnā un gājām apkārt. vairākus desmitus metrus augsts, stāvs kalns – un tikko pļauta zāle. es nezinu, kā cilvēks to var izdarīt. un nē, neviens tornis nebija labāks, bet tas kalns un žogs, un tas skats – meži vienā pusē, ceļamkrāni otrā, pa vidu cilvēki. un augšā tīras debesis, neviena koka, nekā, tīras debesis.
***
kurš tikko bija apbērējis savu draugu. viņš mūs atrada pie romēna garī, un visu izstāstīja. ka garī ir vienīgais, kurš jebkad ir saņēmis gonkūra prēmiju divas reizes. ka viņš, tāpat kā visi citi, gribējis iepatikties visskaistākajai meitenei, un apēdis savu galošu. un nonācis slimnīcā. promejot aktieris deva roku, gandrīz kā diplomātiskajā dienestā. tobrīd mēs visi bijām mazliet franču aristokrāti.
***
bija tad, kad sapratu, ka viss ir – un neko vairs nevajag. bet tam ir jāpāriet, cilvēks nedrīkst būt absolūti laimīgs, tam ir jābeidzas, citādi nav nekā, kas notur un ļauj palikt. tāpēc atcerējos piektdienas leldi stumbri un "smiltāju mantiniekus". sievietes viņa bija padarījusi neglītas, tieši fiziski, viņām visu laiku bija jābūt nervozām un kliedzošām, un vīrieši tur krāpa viens otru. bet kurzemnieka vecākā dēla draudi tēvam pirms simts gadiem bija – ja tu necelsi māju, es iešu peļņā uz latgali!
|
|
|
