| |
[9. Sep 2009|21:23] |
atkal no rokām raujas.
un, re, kā pasaule mums
atkal nepakļaujas.
nu, re, kā pasaule bez manis
aizplūst brīvos vējos.
negrib, ne ka to lauž,
ne ka es uzkundzējos.
izgāju ārā un izravēju zemeņu dobes. pašas pēdējās vagas galā bija viena sarkana zemene. salda.
es laikam laidīšu to cilvēku iet pašam savu ceļu. |
|
|
