|
7. Sep 2009|15:08 |
nu iemesli daudzi, lai gan neviens no tiem nebija nepārvarams. tā noma (Mežparkā), kur gāju strādāt reorganizējās, mainījās īpašnieki. tad es vienu mācību gadu notrennējos Kleistos, bet man diezko nepatika attieksme. tur vispār tāds bezpersonisks konveijers ir + sākās normāls pusaudzisms, kad slinkums braukāt uz treniņiem utt.
pēc tam vēl daudzmaz regulāri braucu jāt uz Brīvdabas muzeju, bet tur tā zirgu īpašniece diezgan bezatbildīga bija - viņa mani un draudzeni, 14 gadīgas meitenes, nevisai pieredzējušas jātnieces laida vienas pašas pa muzeju jāt. vienreiz iedeva man grūsnu, nervozu ķēvi, kas satrakojās, nometa mani un es salauzu potīti. nekādas īpašas bailes man no tā neradās, bet nu sanāca, ka jāju arvien retāk un retāk. vēl viens būtisks faktors bija nauda. nebija maniem vecākiem, ko maksāt par treniņiem. nuvottaa.
|
|