| |
[20. Nov 2013|20:11] |
šodien viņu atveda atpakaļ mājās.
tik laba sajūta, ka viņa ir atpakaļ.
tikai briesmīgi auksta. pieliku viņai digitālo termometru pie pieres, sarkans un pīkst, ka nav labi. low. un klusa arī viņa ir.
visiem būs pušķi, bet es iespītējos un teicu, ka taisīšu štrausu. bet tāda kā neizvēlama lieta. jātaisa un viss. skaidrs, ka nekad neesmu taisījusi. sēdēju tumsā pie viņas egles koka kastītes un dūru mazas saulītes skujās. un tad atcerējos, es tikko biju sākusi iet skolā, bija vasara, un viņa pina vainagu un štrausu kaimiņam, un es sēdēju blakus, devu jasmīnu zariņus un uzdevu visus savus jautājumus. un toreiz viņa man lika apsolīt, ka reiz es uztaisīšu viņai štrausu.
tas ir briesmīgi, kā tie solījumi tevi dabū sev un nelaiž vaļā. |
| |
