| |
[5. Maijs 2013|20:56] |
es tiešām šo planētu uztveru kā tādu ļoti dārgu un grūti sasniedzamu punktu galaktikā, nu, tā notiek, ja esi galaktikas nomalē, ceļojumi ir dārgi un vietu skaits ierobežots,
un man liekas, te būtu jābūt tikai tādiem cilvēkiem, kas grib dzīvot, lai neaizņem vērtīgās vietas
mana mīļā planēta, bet ko lai es daru, ja tev ir tādas vimbas, kuras tā lec, kaija šodien vienu noķēra arī, un kā lai tevi pamet, kā lai piespiež sevi tevi pamest, ja tu esi tik skaista un tik silta un tik liela, es nekad neesmu bijusi ēdolē, man tas vārds skan sirdī, un mākoņkalnā es neesmu bijusi, un man tik ļoti gribas tevi visu sev,
nedrīkst, nedrīkst tā darīt, nedrīkst tā pieķerties dzīvei, ne savai, ne tavai,
bet bērni ķeras pie rokas un grib iet līdzi, kā lai viņiem paskaidro, ka krustmāte netiek galā,
visi tā kliedz par hokeju, kā mēs priecājamies, es arī,
un landesvērs šauj cilvēkus.
visu laiku kāds kādu šauj vai kāds kādam pasaka - es tevi nemīlu, es tevi negribu, ej prom, ai
kā lai es to visu izpērku. pati sevi, katru savu nē, katru savu naidu, katru savu cīņu
anna marta saka, ka nav tādas idejas, nav tāda principa, kura dēļ būtu vērts pārtraukt attiecības ar otru cilvēku, vispār jebkad, vispār ar jebkuru cilvēku,
un es to tikai tagad uzzinu. lūk. man visu dzīvi ir bijuši tikai principi. tikai pārliecības.
ja ir principi un pārliecības, ir ļoti viegli otru nošaut un atstāt turpat neapsegtu |
| |
