| |
[3. Dec 2010|23:00] |
šodien lu sieviešu koris minjona svinēja 35 gadus, jā, un nu es tur arī biju. tikko viņi atver mutes – ar ave maria – , birst man gaužas asariņas. par neko. par visu. par to, ka pēc pusotra gada šodien beidzot izcīnīta uzvara, nu tiešām izcīnīta, beigās tā cīnījos, pat pašiem mazākajiem situ, un nekāda prieka, un nav labi, un negaršo un nesmaržo un – un nevajag, vislabāk pagriezties un aizcirst durvis. vai vismaz paraudāt lielajā aulā.
bet tur bija arī otrā daļa, tad, ka zigfrīds muktupāvels pavisam zaudēja kaunu un viens pēc otra nāca vīru kori, un kā viņi dīžājās, un sirmās nīcas galvas, kā viņi tur kāpj augšā pa trepēm un karo par vietām, kā mazi gailēni, un joki tādi kā pēc pusstopa, bet iederas piederas. kad sākās ļoti intīmie stāsti, pazaudēju kaunu un apsēdos blakus ļaudīm ar ielūgumiem, un kliņģerī bija astoņas sveces, es tur veicu sarežģītu matemātiku, lai atrastu sakarību starp 35 un astoņi, nekas nesanāca, beigās vienojos, ka tas laikam bezgalības un kliņģera dēļ, bet tagad sēžu te un rakstu un izrādās, 3 plus 5 ir astoņi.
bet vispār man šodien salauza sirdi. nu tā, ka gribas vēl. |
|
|
