| |
[8. Okt 2010|12:15] |
nezinu, kas notiek. pazaudēju savu zelta pavedienu. to, kurš tad, kad nekā cita nav, ir. kad tu varbūt krīti, bet pa vidu kliegšanai un visiem "lūdzu, nē" aizver acis un paliec mierā un saproti, ka viss, kas notiek, notiek, jo notiek, un tas ir - svarīgi.
un tikai ar tevi tagad te tā notiek, un tas ir svarīgi.
pazuda, pazuda, pazuda tas viss.
haoss čupiņā.
mazgāju māju, citreiz palīdz. nepalīdz.
gribētu mest visu ārā. tas droši vien palīdzētu. bet tik daudz laika vairs nav.
vispār nekā vairs nav.
briesmīgi tā ir.
tik ļoti aizrauties ar otru cilvēku, ka sevi pazaudēt.
jeb varbūt ir otrādāk - kad tu satiec cilvēku, kurš ir tik ļoti aizrāvies ar sevi, un saproti, ka tu pats - pati, mazliet godīguma, runā par sevi, kāpēc visas sāpīgās lietas tu parasti mēģini runāt kā par kādu trešo? "tu", nevis "es".
lūk, un tad es sapratu, saprotu, ka es ar sevi neesmu aizrāvusies.
neesmu.
un kleitas arī neesmu sākusi šūt.
jo skapim skapis priekšā. un neiešu jau cīnīties. un tāpat jau pietiek visa. ko nu vēl.
ha!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!
bet es gribu šūt kleitas. es fuckin gribu šūt kleitas. līdz zemei un satītas un daudz īsākas un ļoti smieklīgas un muļķīgas un korektas un vienkrāsainas un biezas, vilnas, siltas kleitas, un tādas, kurām jāvelk apakšā citas kleitas, kailas kleitas.
viss man ir.
tikai neko es ar to nedaru.
jo???????????????????????????????????????
my love, whats wrong? talk to me. come home and talk to me. leave him for a while. come back. u r all i have.
i need u.
i love u.
i want u.
come home, love. |
| |
