| |
[14. Jan 2009|10:45] |
Droši vien mēs apgūstam desmit veidus, kā var sadalīt varu. Uzticies Saimniekam. Uzticies Mesijai. Uzticies Revolucionāram.
Man patika Kažas doma par apmetnēm un nakšņošanu. Vienkārši tāpēc, lai paskatītos otram cilvēkam acīs. Un vienīgais troksnis – ieelpaizelpa.
Pārdomas par 13. janvāri Vecrīgā (offtopiks)
Autors: Juris Kaža @ 02:04
Pie Saeimas un Vecrīga redzētais izraisa visai dalītas jūtas un vērtējumus. Vispirms jābūt skaidrībā par vienu lietu – vienalga ko saka likumi un labas uzvedības rokas grāmatas, grautiņš faktiski ir politiskas cīņas instruments. Ekstremāls – varbūt. Nevienozīmīgs – varbūt. Abpusgriezīgs – noteikti. It sevišķi, ja notiek neprognozējami blakus postījumi (collateral damage). Šeit ir runa par privātīpašuma un ar strīdu nesaistītu valsts un pašvaldību īpašuma bojāšanu. Piemēram – Latvijas Balzāma veikala izlaupīšana. Piemēram – Saeima tuvumā esošās bibliotēkas ēkas logu izdauzīšana, jo tā atradās blakus policijas līnījai.
Es neliekuļošu un frāžainu nenosodīšu abstraktu “vardarbību” , jo, kā Amerikas latvietis, uzaugu valstī, kura radās nepaklausības, (Britu impērijas) likumpārkāpumu, un dumpja rezultātā. Viens no spilgtākiem gadījumiem amerikāņu revolūcijas priekšvēsturē bija t.s. Bostonas tējas ballīte (Boston Tea Party), kur protestējot pret bez koloniju līdzteikšanas pieņemtu t.s tējas likumu (Tea Act) par indiāņiem pārģērbušies Bostonas apkaimes iedzīvotāji ostā uzbruka kuģim un iemeta jūrā tā tējas kravu. Tējas likums deva faktisku monopolu tējas pārdošanai kolonijām Amerikā britu East India Company ar pazeminātu ievedmuitu, faktiski graujot vietējo tējas tirgotāju biznesu, kas vai nu ieveda tēju maksājot augstāku (arī bez līdzteikšanas pieņemtu) muitu, vai pārdodot kontrabandas teju no Holandes.
Tāpat dažus gadus vēlāk (1776. gadā), Leksingtonas pilsētiņas visai neformālā (iespējams, arī pa nakti krogu gaidot notikumus stiprinājusies) zemessardze konfrontēja atbraukušos britu armijas spēkus un nepakļāvās “likumīgai” karaspēka komandiera pavēlei izklīst. Tā vietā vārdu apmaiņas laikā izskanēja šāviens (kas šāva, nav skaidrs) un sākās bruņotā sadursme, kas faktiski ievadīja koloniju neatkarības karu. Tika pieņemta Neatkarības deklarācija, kas uzsvēra, ka tautai ir tiesības nomest (saprotams, arī ar spēku) tādu valdību un valsts iekārtu, kas ilgstoši un nopietni kaitē tās interesēm un atņem tai tiesības.
To pateicis vēl jāsaka, ka redzot kā lido priekšmeti pret Saeimas ēku kā esošās varas simbolu, pārņēma zināma tā viņiem vajag sajūta. Nepatīkami, ka daudz kas turpat krita uz ar atlaišanu un algu samazināšanu apdraudēto policistu galvām.
Man būtu drīzāk paticis redzēt kādu Ukrainas (krāsa gan Latvijas politiskā kontekstā nevietā :)) oranžās revolūcijas variāntu, ka Doma laukumā vai pat Saeimas tuvumā celtos protesta nometne, ielas segumam nekaitīgi ugunskuri, u.tml. Tā būtu nevardarbīga pilsoniskā nepaklausība, vai kaut kas uz nepaklausības robežas (nezinu kādi ir likumi par nakšņošanu pašceltā mītnē pie Saeimas).
Skaidrs ir, ka šī Latvijas politiskā elite ir pati sevi novedusi par lamu, olu un akmeņu objektu. To vajadzētu uztvert kā mājienu ar mietu (ar mietiem klapēja vienu policijas vāģi), ka laiks pienācis pazust. Vismaz jādomā, ka Saeimas deputāts, atrodot pusķiegeļi un stiklus uz sava darba galda, to uztvers skarbāk, nekā niknu vēstuli no lauku tantiņas. Lai gan arī nav jābūt politiskās vēstures doktoram, lai saprastu, ka šādai vērā neņemtai vēstulei var arī likumsakarīgi sekot ķiegelis.
Bet te nu ir zināms paradokss. Nevar taisīt valdības gāšanu bez dzīvotspējīgas alternatīvas. Savādāk bardaku aizstās ar, iespējams, vēl trakāku pēcbardaku. Diemžēl Latvijā nav īstas alternatīvas, ir tikai gribētāji, kas arī bija starp mierīgo balelīnu garā rīkotā mierīgā mītiņa organizatoriem. Tur netrūka dažādu konservatīvā griezuma politkorektuma vajadzīgie runātāji un dziedātāji (invalīdi, arodbiedrības, uzmundrinošas dziesmiņas/caur vienu ausi tās slāpēji klausoties Rage Against The Machine). Starp runātājiem vienīgi nebija un šādiem pasākumiem pieņemamā sociālo grupu pārstāvju/runātāju spektrā arī nevarēja būt kaismīgais valdošās bandas oponents Kārlis Streips, žurnālists (tā jau šaubīgs) un gejs (tad gan daļa klātesošo būtu homofobiskā naida lēkmē izdemolējusi skatuvi un aizmirsusi par Saeimu).
Tas, ka īsti nav alternatīvas – Saeimas atlaišana, kā teicu kāda ārzemju žurnālistam mītiņa laikā, visticamāk, būs monkey change (mērkaķu nomaiņa) – situāciju padara šķietami bezcerīgu. Šīs holandiešu žurnālists no savas avīzes Varšavas biroja gan teica, ka brāļu Kačinšku politiskā ķēmošanās esot beidzot vedusi poļus pie saprāta un alternatīvas politikas veidošanu. Lai nu tā notiku arī šeit…
Savukārt valdības signāli liek noprast, ka grautiņam kā (nevienozīmīgam) politiskās cīņas līdzeklim tiks nekavējoties pretīm likts daudz lielāks un skarbāks spēks. Par to, protams, priecāsies “kārtību mīlošie, bet Saeimu nemīlošie” un tie, kuru īpašumu bez sevišķas jēgas iebuktēja vai postīja kāds pusķieģelis. Bet tas nozīmē tikai politiskās nejēdzības (no valsts puses) izraisītās politiskās vardarbības eskalāciju. Manuprāt policija rīkojās atturīgi un profesionāli vairākās situācijās kur vācu vai amerikāņu menti jau sen būtu pūli pieklapējuši (protams, nav vēl savilkti visi gali par aizturētajiem, apiešanos ar viņiem ārpus sabiedrības redzes loka, ievainotajiem u.tml.). Ļoti iespējams, ka turpmāk viņiem pavēlēs klapēt. Un tad arī Latvijā no politiski radikalizētu un samērā bezbailīgu (fuck off līmenī) jauniešu aprindām radīsies streetfighteru bari. Rietumeiropā netrūkst piemēru, kā sarīkot dienām ilgus ļembastus, darbojoties plūstošiem un hameleoniskiem pūļiem, bet tomēr profesionāli, ar saviem improvizētiem štābiem, ieročiem, aizsargtērpiem, taktiku, medicīnisko un juridisko atbalstu. Anarhistu internetā ir veselas mācību rokasgrāmatas.
Šāda ziņā, 2009. gada 13. janvārī esam spēruši vēl vienu soli dziļāk Eiropā.
|
|
|
