| |
[9. Jan 2009|13:34] |
Vakar jau gandrīz pavisam vesela stāvēju mazajā viesnīcas ieliņā ar seju pret Vērmanes dārzu pastkartītes formātā - balts sniegs, zilas debesis, spoža saule. Tad pienāca vīrs un teica – "даите 20 сантимов на хлеб".
Pieklājīgi izslēdzu mūziku un teicu – "atvainojiet, es nesapratu".
"даите 20 сантимов на хлеб"
"es nesaprotu"
Paralēli skatījos viņam tieši acīs. Pelēkzaļas. Nejutu neko, ne mazāko cilvēcību sevī. Mums pa vidu izgāja sieviete. Viņš viņai teica to pašu. Viņa teica – "ko lūdzu?", pakratīja galvu un aizgāja.
Viņš vēl reizi mēģināja prasīt, tad pateica "какие вы, неверите" un aizgāja. Rokās makšķere, sarkana plecu soma.
Stāvēju un domāju. Joprojām nejutu neko. Lēnām sāku just dusmas.
Kāpēc man viņam ir jādod jebkas no sevis???
Stāvēju un domāju, kad tieši es to sāku ienīst.
Šī informācija 29.08.2008. 07:38 ir izdrukāta no http://www.leta.lv
Krievijā vēstures skolotājiem liek pasniegt Staļina teroru kā racionālu valsts attīstības instrumentu
Maskava, 28.aug., LETA--NEWSRU. Krievijā vēstures skolotājiem, stāstot skolēniem par Staļina represiju laiku, tagad būs jāparāda, ka "Staļins darbojās konkrētā vēsturiskā situācijā un rīkojās pilnīgi racionāli kā valsts vadītājs, kā sistēmas aizsargātājs, kurš konsekventi atbalsta no viena centra vadītas valsts pārtapšanu industriālā sabiedrībā, kā tādas valsts līderis, kurai vistuvākajā nākotnē draud liels karš", raksta avīze "Vremja novostej".
Šāds traktējums izklāstīts mācību grāmatas "Krievijas vēsture 1900-1945" koncepcijā. Grāmata tiek gatavota izdošanai un kļūs par galveno mācību līdzekli Krievijas skolās. Nesen Izglītības darbinieku kvalifikācijas paaugstināšanas un profesionālās pārkvalifikācijas akadēmijā notikušajā vēstures skolotāju sanāksmē, kurā tika prezentēta jaunā koncepcija, skolotājiem ieteica izturēties pret šo koncepciju ļoti nopietni.
Kā brīdina autori, "skolēnu galveno uzmanību paredzēts koncentrēt uz varas iestāžu rīcības motīvu un loģikas skaidrojumu".
Katiņa bija taisnīga atmaksa, bada nebija un tautu deportāciju tiek likts noklusēt.
Turpinot tēmu par racionālo "lielo teroru", koncepcijas autori uzskata, ka tas beidzās, tiklīdz Staļinam kļuva skaidrs, ka monolītais sabiedrības modelis ir izveidots. Tas notika 1938.gada vasarā. Izrādās, ka pēc tam sācies cits tautsaimniecības projekts, kuru vadīja ne mazāk "efektīvais pārvaldnieks" Lavrentijs Berija.
"Teroram lika kalpot industriālās attīstības uzdevumiem: pēc NKVD sadales norīkojumiem tika nodrošināti aizsardzības un citu uzdevumu risināšanai Tālajos Austrumos un Sibīrijā nepieciešamo inženieru un speciālistu plānveidīgi aresti. Terors pārvērtās par pragmatisku tautsaimniecības uzdevumu risināšanas instrumentu," laikraksts citē jauno vēstures pasniegšanas koncepciju skolām.
Tā kā represiju apmēri neiekļaujas nekādā normālā "racionālas pārvaldes" loģikā, jaunās koncepcijas autori, mēģinot "savilkt kopā bilanci", iesaka skolotājiem pārrēķināt skaitļus: "Šķiet, būtu pareizi, ja šeit parādītos formula, kurā tiks iekļautas tikai uz nāvi notiesātās un nošautās personas," sanāksmē runāto atstāta "Vremja novostei".
Tādējādi, kā uzskata autori, visus cilvēkus, kuri miruši nometnēs vai deportāciju laikā, tagad liek neuzskatīt par represiju upuriem.
Kā norāda laikraksts, ar to koncepcijas autori klaji pārkāpj Krievijas Federācijas likumu "Par politisko represiju upuru reabilitāciju", kuru prezidents parakstīja 1991.gada 18.oktobrī. Jau likuma pirmajā pantā precīzi norādīts, ka par represiju upuriem tiek atzīti gan politieslodzītie, gan piespiedu kārtā psihiatriskajās slimnīcās ievietotie cilvēki, gan tie, kuriem atņemta pilsonība, kā arī pārvietotās un deportētās personas.
Starp citu, koncepcijas pamattēze neatzīt totalitārisma faktu Padomju Savienībā ir tiešā pretrunā ar to pašu likumu, kurā teikts: "Padomju varas gados miljoniem cilvēku krita par upuri totalitārās valsts patvaļai".
Jau pagājušajā gadā iznākusī Aleksandra Fiļipova un līdzautoru grupas mācību grāmata "Krievijas vēsture 1945-2007" tika nopietni kritizēta, it īpaši par mēģinājumu mazināt Staļina represiju apmērus un savdabīgo paša Staļina personības traktējumu, kurā viņš tika nodēvēts par "efektīvu menedžeri". Gadu vēlāk viņš kļuvis par "racionālu pārvaldnieku", bet masveidīgais terors - par racionālu valsts attīstības instrumentu.
Izdevumā īsi minētas arī pārējās šī perioda Krievijas un PSRS vēstures izklāsta tēzes.
Attīstības tempu ziņā Krievija nekad nav atpalikusi no citām valstīm, tā atpalikusi vienīgi tajos aspektos, "kuri nebija tās civilizācijas sastāvdaļa, bet tika aizgūta no ārienes".
Cars Nikolajs II bija pārliecināts, ka atteikšanās no absolūtās monarhijas un "varas vertikāles vājināšana" novedīs Krieviju pie katastrofas, "un tāpēc noraidīja visus reformu projektus, kuri paredzēja kaut vai kādā perspektīvā mainīt šo kārtību".
No 1914. līdz 1917.gadam Krievijā notika Lielā Krievijas revolūcija pēc Lielās franču revolūcijas parauga. Pilsoņu karā vainojami galvenokārt boļševiki, bet baltgvardu kustība "vairākos gadījumos kļuva par profašistisku alternatīvu, no kuras varēja īstenoties nacionālistisks attīstības modelis".
Organizēta bada Padomju Savienības laukos nebija, tas bija saistīts "gan ar laika apstākļiem, gan ar kolektivizācijas procesu nepabeigtību".
Trīsdesmito gadu beigās modernizācijas gaitā Padomju Savienībā tika izveidots ne sociālisms, ne kapitālisms, bet gan industriāla sabiedrība.
Molotova-Ribentropa pakts bija atbilde uz Minhenes vienošanos.
Padomju karaspēka iebrukums Polijas teritorijā 1939.gadā bija Ukrainas un Baltkrievijas teritoriju atbrīvošana. Baltijas valstis un Besarābija, kuras 1940.gadā tika okupētas un vēlāk anektētas, iekļaujot PSRS sastāvā, bija Krievijai likumīgi piederošo teritoriju atgūšana.
Somu karā tika gūta uzvara un Padomju Savienība "ieguva to, ko tā centās iegūt".
PSRS, iespējams, gatavoja preventīvu triecienu Vācijai, taču "Staļins uzskatīja, ka vispirms jāsagaida pretinieka karaspēka koncentrēšanās agresijai, jo tad tas izskatītos kā pašaizsardzības pasākums, taču 1941.gada vasarā Staļinam vēl nebija šādas rīcības iespēju".
"Par tautu deportāciju kara gados "jārunā īpaši atturīgi un piesardzīgi", norāda jaunās Krievijas vēstures mācību grāmatas autori.
Atsevišķa sensācija ir Katiņa. Atzīstot faktu, ka NKVD darbinieki Katiņā nošāva poļu karagūstekņus (ko joprojām nevēlas atzīt oficiālā vara), autori raksta, ka "tas bija nevis vienkārši politiskā lietderīguma jautājums, bet gan atbilde uz daudzu desmitu tūkstošu sarkanarmiešu bojāeju poļu gūstā pēc 1920.gada kara, kura iniciatore bija nevis Padomju Krievija, bet gan Polija". Tādējādi apritē tiek ieviests "taisnīgas" vēsturiskās atmaksas jēdziens.
LETA
www.leta.lv © copyright LETA
Tāpēc šodien gāju uz Maskavas namu. Un tā kā pat FHM baidās no Maijiem, man nav jābaidās no krieviem. |
|
|
