| |
[17. Aug 2024|01:23] |
tādu latgali es vēl nebiju satikusi, ar pilnu pļavu nekurienes krustcelēs, sanākušu uz vietājā autora lugas pirmzrādi (kur jūs visi dzīvojat, bija viņa pirmie vārdi), un tad ar fantastisku latgaļu repu un to slaveno puskailo puisi ar spalvu galvas rotu un āža ragu, basām kājām un cīņas mākslas / baleta kustībām, un pilnu skatuvi tik ļoti jaunu, priecīgu un tikai savā pašu spēkā apsitušos jauniešu (vienīgais alus tirgonis visu laiku vientuļi sēdēja), kas visi lec un dzied līdzi katram vārdam. es arī lecu, vārdi gan bija jāmācās.
bet tik skaisti, kā tas puisis virpuļoja un lēca, kā viss viņa ķermenis prata, kā tā var, to man laikam nekad nesaprast. pavisam viens un skaists. vienīgais, ar ko viņš uz mirkli dejoja kopā, bija sirms kungs, kurš sākumā gan pretojās lekt polku, bet tad pats pastiepa rokas pretī.
pirmie rudens zvaigznāji pagaidām vēl siltajās debesīs.
latgale ir brīnišķīga.
vismazāk laikam jūtu vidzemi, bet varbūt tikai tādēļ, ka sen nav būts āraišos. |
|
|
| |
[17. Aug 2024|22:44] |
peldēju saulrieta klusumā meža vidū un piepeši vakardienas puiši sāka dziedāt. tu viņu pabiedē! ai, un tad mēs sēdējām visas piecas māsiņas jaunajos ozolkoka guļamkrēslos un smējāmies kā trakas par tēvu un vectēvu nedarbiem.
visi nu guļ, bet mēness kāpj eglēs un man ir tā, it kā būtu jāpieskata. |
|
|