| |
[8. Feb 2022|07:47] |
vakar bijām vēl dažos cesár brīnumos, lavas alas bija kā svētnīca, mazie aklie krabji kā zvaigznes, sēdēju pie viņiem un raudāju, jo. jo neko citu tur nevar, par daudz skaistuma.
 |
|
|
| |
[8. Feb 2022|08:08] |
bet tad ēdām brokastis ziemeļu augstākajā punktā, ieraudzījām prāmi un nonācām citā salā, kuru šķērso tikai viens šķembu ceļš un lepni gandrīz nobetonēts veloceliņš - nice - un aizgājām līdz skaistākajai pludmalei, kur blakus sarkanajam karogam bija piemiņas plāksne mirušajiem, visiem tiem, kuri vienkārši stāvēja krastā, līdz okeāns viņus paņēma sev. bezgala skaists okeāns.
tad atgriezāmies un gājām pie marcello ēst, bet man bija tik auksti, ka viss uzreiz sākās ar barraquito un tā arī vairs īsti nebeidzās. smieklu vācelīte. bet mēs atradām mājas. tagad ir rīts, un mums nekas nav jādara. |
|
|
| |
[8. Feb 2022|22:02] |
|
šorīt ilgi un spēcīgi okeāns šūpoja, bija ļoti viegli aizšūpoties tālu prom, bet krastā atgriezties lēni un ilgi. tad iemigu karstā, karstā saulē, atgriezos mājās tikai uz fantastiskām pusdienām. i think u change all the food once u touch it. tad braucām uz cesár mīļāko playa, kur pa vidu trim sarkaniem karogiem glābēji meklēja pazudušos, okeāns trakoja, vējš arī, zelta smiltis kā akmens krusa mūs kapāja, aizbēra acis un visu, kam tika klāt, tātad visu. nācās padoties un doties vidienē, atradām bezgala mīļu pilsētu, pilnu ar māksliniekiem, amatniekiem, velniem un baznīcām, pierunāju izjaukt brūnu lavas aproci un ielikt vidū sudraba el diablo, māksliniece smējās visu laiku, bet man šķiet, ka nu ir visskaistāk. vacuka čorts tagad dejo uz delma. tad bija itāļu vakariņas un pilnīga apmaldīšanās, pazaudējāmies un pazaudējām mašīnīti arī. jāapēd vietējās zemenes un jāmieg. |
|
|