| |
[6. Nov 2020|10:40] |
|
reizēm tu krīti un domā, ka tas jau nekas, kam negadās, anyway, pirmais stāvs un virve pie rokas, bet piepeši saproti, ka tas nebeidzas, nekā nav, ne zemes, ne virves, tikai melnais caurums, kas reiz likās neaizsniedzami tālu, bet re, tika klāt un nu sūc tevi iekšā. un tu pat nemaz negribi pretoties, jo brīvais kritiens, right. nesāp. |
|
|
| |
[6. Nov 2020|19:16] |
gāju līdz ūdenim acīm ciet, bija vasara, peldot sapratu, kur iekritu, padevos un iestājās liels miers. bet krastā makšķernieks nāca runāties, pacietīgi stāvēja turpat blakus, kamēr vingroju, mēģināju izlikties, ka māku tikai vienu valodu, bet viņš mācēja vairākas, nācās runāt. bēgu prom tāpat dvielī un basām kājām, līdz nākamajai reizei, viņš teica nopakaļ.
jābrauc mājās peldēt. |
|
|
| |
[6. Nov 2020|19:36] |
bet es nedrīkstu atraut plecu
jo uz tā pleca ir tava roka
jo tā roka var krist un notrūkt
pret zemi nosisties un būt beigta
jo var būt virve pie debess koka
un ap kaklu tev var būt cilpa
un var būt ar to tavu roku
kura uzlikta man uz pleca
tu vairs vispār pie zemes turies |
|
|