| |
[1. Aug 2020|09:12] |
|
pamodos ar tik bezgalīgu pateicību, ka es esmu dzīva un joprojām te, uz visskaistākās planētas visumā, mājās, man tevis mūžam pietrūks, zeme. |
|
|
| |
[1. Aug 2020|23:23] |
jogoju rīta saulē, tad piezvanīja mazākais draugs, paziņoja, ka nav redzējis mani simtiemtūkstošiemgadu un gandrīz viss saldējums ir beidzies, ļoti smējos. tad braucām pirkt kūkas, cepējs pasmaidīja un apsēja manu kastīti ar kleitai pieskaņotu lentu, jutos gandrīz kā mājās, mīlestības vatē.
zemenes garšo ar katru reizi labāk, nezinu, ar ko viņas apber.
paēdu un braucu uz jūru, pa ceļam atradu milzu riekstkoku, melnu purva ezeru ar zilām spārēm, kurā nesaņēmos ielekt, pieminekli kritušajiem somiem (labāk nāve svešā zemē nekā verdzība savā), ceļazīmi uz laimi, kur galā bija paniņu saldējums, koku dārzu un jūru, jūru, jūru, bija liels vējš un varēja lekt viļņos un būt kails uz mirkli, ļoti smējos, bet jūra drīkst visu. pastaigāju gar upīti, izskrēju kāpas un vakarā gāju peldēt atkal, vējš pierima un jūra pavisam maigi šūpoja pretī krītošajai saulei, neviena cita uz pasaules vairs nebija, tikai jūra, saule, pēdas smiltīs, mati vējā un sirds mājās.
atpakaļcelā pamāju ziedonim. |
|
|