| |
[3. Jul 2014|16:04] |
ielika netapušo profesori vienu pašu kartupeļu laukā, bet man lepnums arī drusku ir, kapli nemaz neņēmu, ravēju un irdinu tāpat ar rokām, puse jau galā, apsēdos tepat mežmalā, nekas nesāp. jo omīte ir mani iemācījusi, kā nenobīties no visa veida ravējamiem laukiem, galvenais, vagas galā jābūt spēka dzērienam kādam. mēs tā divatā dziedādamas vien strādājām.
uz jāņiem es viņai uzpinu vainadziņu. vakar aizbraucu, visas puķes uz augšu aug, nekas nav novītis.
pie viņas visiem labi. |
|
|
| |
[3. Jul 2014|16:27] |
|
vispār, tā ir ļoti savāda dzīve, kāda mums te ir meža vidū. viss ir tik svarīgs, kaut gan nekas no tā visa, ko mēs te darām, nedod ne naudu, ne karjeras punktus, ne rindiņu cv, nekāds ikp vai nodokļi, te satek mūžīgi ieguldījumi no visiem labiem cilvēkiem, un vienubrīd paliek bail, uz kā tas viss turas, tikai tā savādā māju un mīlestības sajūta, un to nevar nekā attaisnot |
|
|
| |
[3. Jul 2014|16:37] |
|
un tas ir vispār vienīgais iemesls, kādēļ man jebkad gribējies būt bagātai, lai mājas nepazūd, lai pietiek gotiņai un saimniecei, lai viņai vieglāka dzīve. |
|
|
| |
[3. Jul 2014|16:40] |
|
par daudz skaista ir šī zeme, un laikam dzēriena arī par daudz. jāiet atpakaļ kartupeļos. |
|
|