| |
[25. Apr 2014|10:46] |
tas sākas tā lēnām, sākumā tikai reizēm, un tad vienu dienu pēkšņi saproti, ka visu, ko raksti, raksti tikai sev, un pat tad, kad mēģini izrunāt kaut ko, uzliec tam atslēgu un iemiedz. un es nevaru vairs atdabūt to runāšanas brīvību, skaidrs, ka ne jau jums man kaut kas jāstāsta, bet tā ir tā iekšējā brīvība runāt, ka tev nav sevi jāslēpj.
kā man gribētos pateikt, cik skumji man ir, ka es tomēr nekā laikam nevaru sadraudzēties ar to visu, ko simbolizē tā dusmīgā meitene, kura vienmēr, vienmēr gatava kost un skrāpēt, un man ir tāds maigums pret viņu un gribas teikt, hey, es te esmu tavā pusē, paguļam mazliet blakus, bet nē, skaidrs, ka tad man droši vien būs saskrāpētas rokas un seja un
beigu beigās ir vienalga, es vairs īsti nemāku mīlēt ticības vārdā,
tāpat jau tev no tā ne labāk, ne sliktāk,
ja kāds no jums nogalinātu pats sevi, es tiešām nejustos vainīga vai atbildīga. pat ne sekundes simtdaļu. |
|
|
| |
[25. Apr 2014|10:52] |
|
skaidrs, ka man likās, ka sajutīšos labāk, bet skaidrs, ka iedomājos, kā jūs visi sevi nogalināt, un sāku raudāt. |
|
|
| |
[25. Apr 2014|11:08] |
ai, cik var raudāt, jāsagaida vakars un jābrauc slīcināties.
hm.
vai te ir vel kāds, kurš šodien jūtas visu iemācīto veselo saprātu pazaudējis? |
|
|
| |
[25. Apr 2014|15:58] |
|
izmazgāju māju, apgūlos uz zemes, kaķis apgūlās uz manis, saule pāri visam, neko vairs nedomāšu. reizēm vienkārši jāļauj sev sabrukt. |
|
|