|
25. Apr 2014|10:46 |
tas sākas tā lēnām, sākumā tikai reizēm, un tad vienu dienu pēkšņi saproti, ka visu, ko raksti, raksti tikai sev, un pat tad, kad mēģini izrunāt kaut ko, uzliec tam atslēgu un iemiedz. un es nevaru vairs atdabūt to runāšanas brīvību, skaidrs, ka ne jau jums man kaut kas jāstāsta, bet tā ir tā iekšējā brīvība runāt, ka tev nav sevi jāslēpj.
kā man gribētos pateikt, cik skumji man ir, ka es tomēr nekā laikam nevaru sadraudzēties ar to visu, ko simbolizē tā dusmīgā meitene, kura vienmēr, vienmēr gatava kost un skrāpēt, un man ir tāds maigums pret viņu un gribas teikt, hey, es te esmu tavā pusē, paguļam mazliet blakus, bet nē, skaidrs, ka tad man droši vien būs saskrāpētas rokas un seja un
beigu beigās ir vienalga, es vairs īsti nemāku mīlēt ticības vārdā,
tāpat jau tev no tā ne labāk, ne sliktāk,
ja kāds no jums nogalinātu pats sevi, es tiešām nejustos vainīga vai atbildīga. pat ne sekundes simtdaļu. |
|