| |
[8. Nov 2013|18:15] |
latgale no sestā stāva krēslā atgādina šveici. mēness, zvaigznes, pirmās guntiņas logos, un visvairāk - baznīca pret mākoņiem pamalē. tie gubu mākoņi visgarām horizontam ir tieša kalnu virsotņu replika.
vakar tieši lasīju par specifisko šveiciešu raksturu ģeogrāfiskā novietojuma un topogrāfijas dēļ. vispār, ainavu psiholoģija ir vēl interesantāka nekā antropoloģija.
un omīte vismaz šodien vēl dzīvo. |
|
|
| |
[8. Nov 2013|22:44] |
pirms brīža stāvēju rēzeknes pieturā un gaidīju busiņu ar puišiem. tur stāvēja arī melni tērpts kungs ap 50, jūtu, ka viņš grib spert soli tuvāk (šķiet, šī ir mana laimīgā diena).
un viņš prasa, vai visi tie autobusi brauc līdz vietai, kuru es, protams, nekad neesmu satikusi. protams, viņš prasa krieviski.
saku, ka te nedzīvoju un neko, neko nezinu. latviski.
nesaproti?
saprotu, bet nezinu.
laikam viņš arī šo nesaprata, jo prasīja, vai es runāju angliski. prasīja angliski.
ou yes, but i'm not from here and i don't know anything, anything at all.
ok, i understand.
aizgāja kungs.
tikmēr māsiņas pilī gandrī apstājās sirds - viņa nogriezusi matus. visu gandrīz pusotru metru. tas ir kā skatīties uz nojauktu brīvības pieminekli. pat ja puķu pļavas izskatās labāk, mēs nejaucam brīvības pieminekļus.
vai varbūt, ja pietiek brīvības, jaucam gan.
. |
|
|