| |
[8. Jul 2013|06:28] |
un tagad es arī laikam braukšu mājās. atdevu balsi solījumiem jāņu nakti negulēt, pērkonam palika tikai čuksti, dejoju līdz pat mūžiem un rudziem, un tad vairs nedrīkstēja palikt, lai nepazaudētu spēku, atradu savu bērnības draudzeni un gājām krāpties uz iepriekšējo tramvaja pieturu, man vienmēr sanāk tikt tramvajā, kurā kāds noteikti grib spārdīt miku, tad man gribas lekt ārā un nekad vairs tur netagriezties, neesmu gulējusi jau otro nakti, un tad no tramvaja ārā bija labākais balss biedrs, tā pēkšņi, tik ļoti pēkšņi, un šī ir pēdējā diena, kad es viņu redzu, viņa aizbrauc, un tad viņa apķērās un mēs gājām meklēt pēdējo atvērto krogu, bet bija tikai viesnīca, tēja ar balzamu, man iestāstīja, ka tas ir svarīgi balsij, ko balss dēļ nedarīsi, lai gan nu jau ir vienalga, somu puikas mēģināja dalīties ar picu, re, visi mīl tautu tērpus.
nekad nav vienalga. tas mirklis ar viņām abām bija liela prieka pilns. es viena pati tā neprotu. ai, es pat divatā tā neprotu. pilnīgi neiespējams mirklis, bezmiegs un balzams mūs nepadara ļaunas, mēs dziedam kaupera un kalniņa dziesmas, un mums saskan balsis, un mēs smejamies, smejamies, viņas abas silda vairāk par sauli bruģī.
man tevis ļoti, ļoti pietrūks. viņa teica, tu esi mans labākais balss biedrs. bet es gribu mūžīgu draudzību. pat ja es neprotu draudzēties. man negribas viņu pazaudēt. ai. viņa aizbrauc |
|
|
| un beigās - |
[8. Jul 2013|06:49] |
paldies.
kad gāju un skatījos uz visām tām lapiņām, kur rakstīts ''pērku biļeti' - vai divas - bija stipri jārij asaras, tā nedrīkst būt, ka kāds, kas grib, netiek, es viņus ielaistu uzreiz, par to, ka viņi iet un tā izliek savu sirdi. un otra lieta, visi tie puiši un meitenes uz riteņiem vārtu otrā pusē, ka tā var stāvēt, un viņi tur pat neko neredz, pat neko labi nedzird, jo visas priedes ar cilvēkiem un viņu sarunām, bet viņi stāv gar vārtiem, riteņi kā kumeļi, goda sardze, jā, tad arī nedrīkst raudāt.
kad es vēl jūs visus tik tuvu pavisam skaidrā prātā satikšu, es nezinu, varbūt nekad vairs, paldies par šo reizi, par visām trim, un arī to briesmīgo rīta koncertu, kad meitenēm apdega sejas un ik pēc desmit minūtēm sauca ārstu jauktajiem koriem (vīri un sievas neģībst)
paldies, ka jūs atnācāt. tie tukšie mēģinājumi bez jums pagāja pavisam bez gavilēm. un bez ceplinieka paraugdemonstrējumiem ;))) |
|
|
| |
[8. Jul 2013|22:49] |
un par otru pusi visam tam lepnumam.
dziesmu svētku ideja ir pārņemta no vāciešiem. viņiem pašiem tas iznīka. tā, lūk. tautas lepnums no pašas tautas kungiem. tā otrādi, bet varbūt tieši tā vajag.
un deju svētkus ieviesa padomju vara.
ar to es gribu teikt, ka varbūt tam visam, kas notiek, ir kāda lielāka nozīme arī, blakus iet un nav redzama, bet ir.
tāpēc tas vācu puiša bildinājums bija kas vairāk, man šķiet. te nu viņš atnāk, mūsu visu priekšā, pēc visiem tiem 700 gadiem, un nokrīt viņas priekšā ceļos, bez zobena, un lūdz, neņem ar varu. un tāpēc es arī kliedzu jā, atdodam. un tā no sirds. lai dzimst skaisti un laimīgi bērni. karš ir labu gēnu iemesls. no turienes arī latvijas skaistās meitenes. bet es negribu vairs karus. un tāpēc jā.
bet tik un tā es saprotu tos puišus, kas kliedza - saki viņam nē.
un tāpēc es arī nedusmojos, kad nāk japāņu koris un dzied tās mūsu lielās dziesmas, lai viņi nāk un dzied, lai tad, kad viņi nāks te dzīvot, un droši vien viņi nāks, baltā rase jau vairs nekad nevarēs dominēt, to pašu gēnu dēļ, viss jau ir atražots, bet aziāti ir pašā spēkā, tādēļ lai viņi nāk un dzied jau tagad. mīlestība ir lipīga. |
|
|