| |
[6. Jan 2013|19:29] |
šodien paņēmu visvecāko no visiem krustbērniem un aizvedu uz dzintaru mežaparku.
dauzījāmies, kritām un sasitāmies, bet nemaz neraudājām. nu vismaz bērns nē.
un es nevaru izstāstīt, kāds tas ir atvieglojums, kāpt lejā no skatu torņa pa vienam pakāpienam, turoties pie visām margām un izliekoties, ka tas ir bērna dēļ. nevis kā parasti, kad uzkāpju augšā, raudu un gaidu nakti, lai neviens neredz un nesmejas. |
|
|