| |
[11. Maijs 2011|13:03] |
stāsts par narkotikām ir ļoti vienkāršs.
tas jau neko nemaina. tas jau nemaina faktu, vai un cik ļoti tu kādu mīli. tas ir tāpat kā dzimumzīmīte vai galvas atmešana smejoties vai viena kāja īsāka par otru, čau, romija, vai viss pārējais.
tas jau neko nemaina un tam nav nekādas nozīmes. jo tu mīli viņu visu.
bet tas nenozīmē, ka nesāp. un tas nenozīmē, ka ar to var sadzīvot.
tā nu es esmu te. un viņš ir tur. un reizēm viņš saka, esi te.
un reizēm es saku, viss kārtībā.
mūsu partneri vienmēr atspoguļo to mūsu daļu, kuru mēs tik ļoti labi esam iemācījušies slēpt no sevis. bet tad, kad tu satiec narkomānu, vairs īsti nevar izlikties. tad ir jāatbild uz pavisam vienkāršu jautājumu - no kā tu esi tik ļoti atkarīga, ka otram cilvēkam jālieto narkotikas, lai to tev parādītu?
no visa. es esmu atkarīga no pilnīgi visa.
no jums arī.
viss kārtībā. |
|
|
| |
[11. Maijs 2011|13:16] |
|
no dzīves. jo es nekad negribu nomirt. un negribu, lai mirst kāds cits. |
|
|
| |
[11. Maijs 2011|13:17] |
|
my dearest friend, this goes to you - ly. |
|
|
| |
[11. Maijs 2011|13:21] |
|
un sunītis varbūt dzīvos. varbūt tas arī ir vienīgais, kam ir nozīme. |
|
|
| |
[11. Maijs 2011|13:38] |
un tagad, pēc tās pirmdienas, es pirmo reizi pavisam skaidri zinu, ka gribu palikt līdz rudenim.
man ir te, ko mācīties. drīkst? lūdzu. un paldies. |
|
|