| |
[4. Jul 2010|02:00] |
pazuduši visi mani teikumi, kuriem pieķerties. negribas rīt pamosties, mēģinu to atrisināt, neejot gulēt. skatos gaju ričiju. viņš ir salds, protams. tas nav tā, ka briesmīgi sāp, tas ir tā, ka man ir viena tiešām vāja vieta sirdī.
tā kā pēdējos pāris gadus ir bijis jāraksta ļoti korektus teikumus, te es daru, ko gribu ar vārdiem. bet jau tagad sāku just, kā man pietrūks korektuma. būs te jāievieš verbālais – damn those vārdi, kas pazūd – korporatīvisms, korektisms, man vajag jaunu vārdu. vēl kopš pēdējās sarunas ar romiju man ir tiešām kauns par katru anglisko vārdu. kā es esmu pazaudējusi spēju noturēt vienu valodu sevī.
klasē, protams, vienmēr lasīja manus sacerējumus skaļi. reiz es pavisam godīgi uzrakstīju par to, kā naktīs mostos un pārbaudu, vai visi pārējie ir dzīvi. klasei pēc tam vēl ilgi bija no manis bail. to es laikam joprojām nesaprotu. man parasti izdodas panākt, ka agrāk vai vēlāk visi nonāk līdz tam, ka tā meitene ir savāda, dīvaina. droši vien tas ir tikai godīgi, jo man vairums cilvēku liekas tieši tādi. savādi, dīvaini, nesaprotami, nekontrolējami. tā pavisam noteikti ir visu cilvēku visļaunākā īpašība. nekontrolējami, nepakļaujami, neuzvarami.
gribi uzvarēt cilvēkus?
jā.
kā?
ha!
iefiltrējies. ievāc informāciju. izanalizē. un tad pagriezies un bēdz. nekontrolējamie, nekontrolējamie cilvēki.
pilna istaba naktstauriņiem, man laikam palikusi vienīgā gaismas bāka visā ciemā.
nav jau te nekāda ciema.
viņi sitas matos, acīs.
bet pēc gaja ričija uz kādu laiku tas neiedarbojas.
negribas rīt pamosties.
bet, kad viņi pieskaras ausīm, tad ir savādāk. laba sajūta. tā kā kut, tā kā silti. varbūt viņiem ir mani pazudušie teikumi. vai neatrastie teikumi.
ak dievs, tie mēness-saules aptumsumi. 11.jūlijs. un tad vēl jānokopj paliekas.
vēl man ir sajūta, ka ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) mapet nepelnīti rūpējas par mani. runā visādas weird lietas, lai iepriecinātu. es jau varētu viņam paskaidrot, lai to nedara, bet viņš mani iepriecina.
bet varbūt viņš ir aptumsumu cilvēks.
galu galā ir cilvēki – bridge keepers. tilta turētāji. nemitīgi viņus satieku. vismaz kādreiz satiku. tagad es laikam pārlieku nesatieku cilvēkus. esmu tik briesmīgi aizņemta tiekot galā ar sevi. bet nē, tomēr.
nu lūk, viņos vienmēr iemīlās. viņi parādās tā ne no kurienes – ārā no matiem, naktstauriņ, un tev liekas, ka viņi nākuši visu dzīvi tevi mīlēt, un tu noteikti visu dzīvi būsi drošībā ar viņiem, jo viņi tieši vissmagākajā brīdī atnāk un neiet prom, paliek blakus. un tad viss beidzas, ir labi, un tev šķiet, ka tagad jūs varat būt tik priecīgi uz visu mūžu, bet nē, izrādās, nē. izrādās, cilvēkam tāds amats. pārvest pāri tam tiltam. un ne jau tikai tev jātiek otrā pusē.
un tā vienmēr.
es nerunāju par vīriešiem.
par vīriešiem es vispār nekad nerunāju.
es noteikti sameloju ar to pēdējo teikumu.
nu, neko darīt. meliem arī ir tiesības uz mazliet mīlestības. |
|
|