| |
[11. Mar 2010|07:14] |
| [ | tā kā |
| | there's no way of not making it right | ] |
šorīt ar riteni braukt bija tik smagi kā nekad. pusceļā zem mums brauca vilciens un viss tilts drebēja. kad vilciens aizbrauca, vienai riepai vairs nebija gaisa.
labi, ka ir tādi labi cilvēki, kas atver durvis un pastāsta, ka viņiem katru gadu tā ir. un katru pavsari jāpērk jaunas riepas ar visām kamerām. labi, ka ir cilvēki. (neraizējies, gan jau tas pāries. varbūt.) |
|
|
| |
[11. Mar 2010|08:37] |
|
man ir teorija. vispār viņu ir daudz, bet nu. liekais svars ir tāpēc, ka tu sevi par daudz norij un paturi sevī. visu, sākot ar jūtām. norij kaut kādu mazu sāpīti un paturi viņu sev, nu kā tu iesi ar savu sāpi rokā apkārt kliegdams, nē, nē. un tur iekšā viņa dzīvo, tava sāpe, un ceļ mājiņu, un viņai aug prasības, viņa grib arī vasaras mājiņu un dzīvokli centrā, tuvu tavām asinīm. un tev vajag dot savai sāpei vietu un augt lielākam. un, kad tu ielaid savas bailes, o, kā viņas aug! un nopērk pašus labākos apbūves gabalus. |
|
|
| |
[11. Mar 2010|10:03] |
bet manī ir tāds miers,
un prieks,
par to gaisu no riepas.
ar tukšu riepu bija daudz vieglāk braukt.
jāatrod kāds gudrs cilvēks un jāpajautā, kā tā. |
|
|
| |
[11. Mar 2010|16:18] |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) kontrasts, es izlasīju vairāk par 15 teikumiem, un visi, visi skanēja īsti. nav tā, ka tas notiek bieži ar mani. tieši tādas dzimšanas dienas dāvanas man patīk (patīk te ir tukšs vārds, aij). tas nekas, ka dzimšanas dienas nav. dāvana ir. ;*
viss, mēs ejam uz pastu.
_________________
(pasts mūs nemīl, nē.) |
|
|