| |
[14. Feb 2010|13:28] |
atkal lasu to meiteni. atkal mani ārda, atkal. katrs viņas vārds.
nedrīkst, nedrīkst tik ļoti viņā iemīlēties. tik skaista viņa ir.
jāiet mazgāt glāzītes. paldies, ka vakar mani nenoslēpāt. |
|
|
| |
[14. Feb 2010|13:35] |
|
raksti vienmēr. vai vismaz esi vienmēr. tu jau nezini, cik ļoti manām asinīm vajag tavu uzrakstīto balsi. |
|
|
| |
[14. Feb 2010|13:41] |
|
mīlestība arī ir nasta. nedrīkst otram viņu uzkraut. |
|
|
| |
[14. Feb 2010|18:11] |
roku galvu sniegā. netieku galā. un man nav neviena tik tuvi sveša cilvēka, kuram paskaidrot. kāds šodien rakstīja, ka lūgsies par mani. par mani vienmēr kāds lūdzas. dzirdu. bet ko tas līdz. reiz man bija dievs. pašai savs. personīgais. mēs daudz runājām. reiz viņš iekliedzās, ka viņam ir ļoti bail. es smējos. viņš teica, ka viņam tagad ir jāiet prom. un ka viņš lūgsies par mani. bet viņš netiek galā. kopš tās dienas tā īsti vairs neesmu runājusi. reizēm lūdzos par savu dievu. es nezinu, vai viņš tiek galā.
kopš tā laika visu laiku mēģinu palikt viena, lai sadzirdētu, vai viņš kaut kur tur tepat neelpo.
vakar visi pokera žetoni palika man, atdevu omītes vīnu. šorīt pamodos tīru galvu, pie gultas bija krūzīte tējas. tā vēl nekad nav bijis. es, protams, nepamanīju krūzīti. līdz pirmajam pārmetumam.
un vēl es sev meloju, ja rakstīšu pietiekami skaļi, varbūt mans dievs izlasīs un sapratīs un varbūt viņš man pastāstīs, no kā viņam ir tik ļoti bail.
joprojām neesmu nomazgājusi nevienu vakardienas glāzi.
lasu to meiteni. roku galvu sniegā. dievs rokas stiepiena attālumā. |
|
|
| |
[14. Feb 2010|18:17] |
|
man negribas sarunāties, man negribas parunāties, man gribas izrunāties. |
|
|
| |
[14. Feb 2010|18:21] |
|
varbūt mazās, sarkanās skudriņas noslīks asarās. |
|
|
| |
[14. Feb 2010|18:28] |
varbūt man vienkārši pietrūkst māmiņas. ziniet, viņai jau no bērnības bija brīnišķīga audzināšanas metode. kad reizēm pēc ilga laika pārnācu smaga un pilna viņa vienkārši apskāva mani, apsēdināja klēpī un teica - izraudies, izraudies, izraudies. viņa neteica nevienu citu vārdu. es vienmēr sākumā smējos un stāstīju, ka man nekad negribas raudāt. un pēc tam stundām raudāju. nezinu, kā viņa nenogura un nenoslīka. beigās vienmēr aizveda mani pie ūdens, nomazgāja un apsedza ar kaut ko siltu. tālāk es vairs neatceros.
kad reiz jānis vaicāja, kādēļ es nekad negribēšu bērnus, es teicu - jo es nekad nebūšu tik laba māte, kāda bija man. Bet es vienmēr zināšu, cik laba var būt. laikam tā bija pirmā reize, kad kāds mani nosauca par raganu. |
|
|
| |
[14. Feb 2010|18:29] |
|
es tik ļoti jūs mīlu, bet jūs visi mani nodosiet un nomirsiet. sanāk, ka es jūs nemaz nemīlu. |
|
|
| |
[14. Feb 2010|18:35] |
man ir tūkstošiem atmiņu par mīlestību, bet ir tikai viena atmiņa par tētiņa mīlestību. mēs reiz sen sen atpakaļ braucām uz tālajiem mežiem sēņot, bet es noguru ātri. un tad viņš ieslēdza mani mašīnā un piekodināja nekāpt ārā. bet laiks gāja lēni. iedomājos atvērt durvis. atvēru. mežs bija kluss, durvis vērās skaļi. tad bija svilpiens un kliedziens un tētiņš skrēja. skatījos un domāju, ka tagad pavisam noteikti viņš kliegs uz mani. bet viņš neteica nevienu vārdu. iekāpa mašīnā un mēs braucām mājās.
es vairs neatceros, kad pārstāju mīlēt tētiņu. |
|
|
| |
[14. Feb 2010|18:53] |
man joprojām riebjas viņa sūtītās dziesmas. katru reizi mēģinu saņemties un norīt un to nepateikt. vienmēr pasaku.
un, protams, es viņu mīlu. un viņš mīl mani. tikai neviens nesaņemas un nenomirst. tāds neīsts mīlestības stāsts.
tikai pamēģini nomirt. |
|
|
| |
[14. Feb 2010|18:54] |
|
jānomazgā glāzes. |
|
|