| |
[5. Nov 2009|09:36] |
|
ceļabiedra vecmāmiņas ābolmaize – es nesaprotu, kā var būt kaut kas tik labs. un mīklā ir tikai raugs un droši vien ūdens, vecmāmiņa ir kara laika bērns, viņa necep sviestā un krējumā. reiz tirgū pirku citronskābi omītes sieram, un vecs vīrs apjautājās, kam man tas. sākām runāt par sieru, pienu un krējumu. viņš stāstīja, kā cep pankūkas – ūdenī, tikai ūdenī. un olas arī neliek. un viņš mēģināja smaidīt. ēdu vecmāmiņas ābolmaizi un mēģinu neraudāt. |
|
|
| |
[5. Nov 2009|15:07] |
|
eating with u is just another way of making love |
|
|
| |
[5. Nov 2009|19:29] |
lasu, cik lēni varu, bet tik un tā vasaras grāmata ir pārāk plāna. šī ir līdz šim vislabāk tulkotā grāmata. un tad – vecmāmiņa un sofija. o.
"bet tu nedrīksti skatīties," vecāmāte sacīja. "tas ir personiski."
sofija gaidīja pretestību, taču tās nebija. bailīgi. nevar paļauties uz tādu, kas vienkārši ļauj visam notikt.
stūrgalvīgas padevības masa.
sūnas ir vistrauslākais, kas vispār atrodams. tai uzkāpj vienu reizi, un sūna lietū paceļas, otrajā reizē tā nepaceļas. trešajā reizē, kad cilvēks iet pār sūnu, tā ir mirusi.
meklēt un vākt ir īpaša nodarbe, jo tur neredzi neko citu, kā tikai to, ko meklē.
bezdelīgas pagodina tikai tās mājas, kur cilvēki ir laimīgi.
mizas gabals bija skaists un dramatisks.
"atbildi kārtīgi," sofija sacīja.
dievs nemūžam neiedomātos kaut ko tik dumju, kā radīt elli. – bet viņš tā ir izdarījis! – nav vis. – ir gan! liela, milzīga elle! – tu taču saproti, ka dzīve ir pietiekami grūta, lai cilvēks pēc tās vēl tiktu sodīts. – nav vis grūta! un ko tad tu iesāksi ar velnu? viņš taču dzīvo ellē! |
|
|
| |
[5. Nov 2009|20:20] |
"gribu Mapi atpakaļ!" Sofija sauca.
"bet tu taču zini, kā tas būs." vecāmāte sacīja.
"tas būs briesmīgi," Sofija nopietni teica. "bet es mīlu Mapi." |
|
|