| |
[24. Sep 2009|14:19] |
tikko satiku mazo jēzu - tas droši vien šīrīta kobeina daudzo „nē” dēļ. saule sejā, vējš ausīs, pirmā dzelzceļa sliede un „nebrauciet, nebrauciet, vilciens nāk!” - pretējā pusē mazs puika kliedz. tiešām nāk. vēl nekad nebiju tur redzējusi vilcienu. stāsts jau nav par mani, droši vien, ja būtu braukusi, būtu paguvusi, man tik un tā vēl trīs gadi te pienākas. bet mazais jēzus. viņam es varētu kalpot. nu tā, pavisam.
bet mans ceļabiedrs, kuram vienmēr sanāk tā, ka viss sanāk, pēkšņi sācis uztraukties, kur mēs gulēsim sestdienas nakti. stāstu viņam, ka atradīsim visskaistāko parku un ieraksimies lapās, lai siltāks, un viņš smejas, bet mazliet bailes tur ir, un es jūtos tā, it kā viena viņa figūriņa salīgotos. cīnies. |
|
|
| |
[24. Sep 2009|20:04] |
šodien sapratu, kāpēc atstāju riteni pa nakti ārā, nekur nepieslēgtu un neieslēgtu, un kāpēc bieži braucu acīm ciet, un kāpēc visu daru pēdējā sekundē. jo tad ir tā sajūta, ka tevi mīl. katru rītu, kad ritenis joprojām ir ārā, kad mani nenobrauc, kad mani neatskaita, tad ir tā sajūta, ka tevi te mīl.
kad šovakar ieliku grozā pēdējo kartupeli no sava kartupeļu lauka, sāka līt. pacēlu galvu un sapratu. |
|
|