| |
[14. Sep 2009|11:20] |
lidosta, izmisīgs skrējiens pa mežu tumsā, nepareizā autobusa pietura, desmit kilometri walking the highway, desmit kilometri policijas mašīnā, piecu stundu pastaiga pilsētā, viens kakao, triju stundu pastaiga pilsētas apkārtnē, brokastis parkā, astoņu stundu pastaiga mežā ar vienām šūpolēm pa vidu un manu labo roku dziļā akmeņu ieplakā un čūsku tieši rokā, asiņainas caurdurtas kājas, smiekli, kas pamodina, vakariņas centrālās ielas vidū un fotografēšanās kamerās, nejūtīgi ceļgali un viss, kas palika zem tiem, pusnakts skrējieni pa lidostas wc, pamošanās divas stundas pēc obligātā pirmdienas zvana.
un visam tam cauri, blakus alkatībai, sakāves sajūtai, dusmām un bailēm, apdullinošam domāšanas spēju zudumam un nespējai apstāties - cilvēks, kurš saka: "parasti tā sanāk, ka viss sanāk".
no pilsētas paliek vienīgi kāju slotiņas pie ieejas durvīm un riteņi, kas ir vienādi abiem dzimumiem, ar kāju bremzēm un groziņiem. |
|
|
| vipera melanistic |
[14. Sep 2009|18:06] |
|
ziņa no iepriekšējo 28 stundu ceļabiedra: "Tā čūska pilnīgi noteikti bija odze. Īpaši liela, veca odze. Now be happy." |
|
|
| |
[14. Sep 2009|19:34] |
pastāstīju viņam, ka ik pa laikam mežā tādas čūskas satieku, reiz viena gulēja blakus saulītē, jo es bieži guļu mežos, un vienmēr domāju, ka tie ir zalkši. viņš kaut ko kliedza pretī, kaut ko par to, ka ZALKŠIEM PIE GAVAS IR DZELTENS!!!
sēžu un domāju, cik savādi, tik ļoti viegli var aizmigt blakus kādam, ko nepazīsti, pārliecībā, ka tev nedarīs pāri. kad iepazīsti, vairs nevar aizmigt. varbūt tāpēc cilvēki šķiras. iepazīstas. |
|
|