| |
[2. Sep 2009|08:00] |
kad mēs kādreiz devāmies dziļi mežā, omīte teica – apsedz, Dieviņ, manu sētu
ar sudraba mētelīti. reizēm viņa gribēja dzelža pinekļus. tad viņa vārtos nemanāmi ievija pāris smilgas, jā, pamēģiniet vien tikt nemanīti garām. viņa varētu būt maza Mata Hari, mana omīte, kura nekad nav atklājusi nevienam otra noslēpumus, kura zina visu par visiem, kas jebkad ienākuši viņas mājā, jo viņi ienāk un stāsta, jo viņa klausās un neatstāta, omīte, kas kaitināja savu greizsirdīgi apmāto vīru, nepareizajās kājās samaucot viņa paša zvejnieka zābakus un nopēdojot taciņu, lai viņš var skriet apkārt kliegdams un meklēdams to "suni ar izgrieztajiem pautiem", omīte, kas Maskavā izkaro elektrību savai mājai meža vidū, un viņas meita sarkano kaklautu sien tikai paslepus, omīte, kas vāra īrisus, taisa petērņys, apada slavenus slēpņotājus, un čigāni ierodas zagt, bet aiziet, viņai paklanoties, un viņa neraud un nežēlojas, bet viņa paskatās cieši acīs, un viņai ir aziātu vaigu kauli, viņa vienmēr būs skaista, jo kauli nenoveco. un bērēs viņa atrod vienīgo dzīvu palikušo greivu partizānu un izspiež no viņa visas iespējamās ziņas, jo man vajag, ja, un mīlestība ir darbības vārds, jūs, visi lielie, skaistie, gudrie cilvēki, ja jūs zinātu katrs kaut vienu tādu omīti, jūs ilgi domātu, pirms spļaut otram acīs. |
|
|
| |
[2. Sep 2009|21:12] |
Tā kā man bija jāsagriež visas pasaules dilles, atcerējos, ka Guru
atnesa Forestu. Reiz mēs braucām kaut kur tumsā, un visi smējās
„run, Forest, run”. Es laikam esmu vienīgā meitene šajā realitātē, kas to nav redzējusi, bet es vispār esmu redzējusi tik maz filmas, jo filmas skatīties nav viegli, nē. bet Forests bija viegls, sagriezu visas dilles un pat nosēdēju desmit atlikušās minūtes, lai gan ar dillēm bija labāk. un es izvēlos Leitnantu, viņš bija īsts. Un Dženijai bija tikai divas izvēles – bēgt prom vai nomirt, tur
tiešām neko nevarēja darīt.
Beidzot ir sākusies vasara, beidzot tomāti sāk sārtoties, beidzot
sāk augt gurķi, un man vēl priekšā divdesmit tukšas burciņas pesto
mērcei. Neko nezinu par pesto mērci, bet pa vidu tomātiem izauga
bazilika mežs, un es negribu pazaudēt viņa smaržu no rokām.
šonakt we have to learn how to stay awake - and tell the real from the fake.
and to be wrong. |
|
|