|
2. Sep 2009|08:00 |
kad mēs kādreiz devāmies dziļi mežā, omīte teica – apsedz, Dieviņ, manu sētu
ar sudraba mētelīti. reizēm viņa gribēja dzelža pinekļus. tad viņa vārtos nemanāmi ievija pāris smilgas, jā, pamēģiniet vien tikt nemanīti garām. viņa varētu būt maza Mata Hari, mana omīte, kura nekad nav atklājusi nevienam otra noslēpumus, kura zina visu par visiem, kas jebkad ienākuši viņas mājā, jo viņi ienāk un stāsta, jo viņa klausās un neatstāta, omīte, kas kaitināja savu greizsirdīgi apmāto vīru, nepareizajās kājās samaucot viņa paša zvejnieka zābakus un nopēdojot taciņu, lai viņš var skriet apkārt kliegdams un meklēdams to "suni ar izgrieztajiem pautiem", omīte, kas Maskavā izkaro elektrību savai mājai meža vidū, un viņas meita sarkano kaklautu sien tikai paslepus, omīte, kas vāra īrisus, taisa petērņys, apada slavenus slēpņotājus, un čigāni ierodas zagt, bet aiziet, viņai paklanoties, un viņa neraud un nežēlojas, bet viņa paskatās cieši acīs, un viņai ir aziātu vaigu kauli, viņa vienmēr būs skaista, jo kauli nenoveco. un bērēs viņa atrod vienīgo dzīvu palikušo greivu partizānu un izspiež no viņa visas iespējamās ziņas, jo man vajag, ja, un mīlestība ir darbības vārds, jūs, visi lielie, skaistie, gudrie cilvēki, ja jūs zinātu katrs kaut vienu tādu omīti, jūs ilgi domātu, pirms spļaut otram acīs. |
|