| |
[9. Jan 2009|13:34] |
Vakar jau gandrīz pavisam vesela stāvēju mazajā viesnīcas ieliņā ar seju pret Vērmanes dārzu pastkartītes formātā - balts sniegs, zilas debesis, spoža saule. Tad pienāca vīrs un teica – "даите 20 сантимов на хлеб".
Pieklājīgi izslēdzu mūziku un teicu – "atvainojiet, es nesapratu".
"даите 20 сантимов на хлеб"
"es nesaprotu"
Paralēli skatījos viņam tieši acīs. Pelēkzaļas. Nejutu neko, ne mazāko cilvēcību sevī. Mums pa vidu izgāja sieviete. Viņš viņai teica to pašu. Viņa teica – "ko lūdzu?", pakratīja galvu un aizgāja.
Viņš vēl reizi mēģināja prasīt, tad pateica "какие вы, неверите" un aizgāja. Rokās makšķere, sarkana plecu soma.
Stāvēju un domāju. Joprojām nejutu neko. Lēnām sāku just dusmas.
Kāpēc man viņam ir jādod jebkas no sevis???
Stāvēju un domāju, kad tieši es to sāku ienīst.
( Atcerējos )
Tāpēc šodien gāju uz Maskavas namu. Un tā kā pat FHM baidās no Maijiem, man nav jābaidās no krieviem. |
|
|