|
2. Jul 2010|09:25 |
hmm, patreiz mēģinu pieņemt to, ka karjeras netīkoju un tad saskaros ar cita cilvēka emocijām, kas iet pāri malām. bet vienkārši nodrošināt eksistenci un ne vairāk, tā, lai sirdī miers, nevis tumši loki zem acīm un neiecietība dēļ pārslodzes. tas arī ir ceļš, kas paver iespējas. jo miers iedvesmo. var gadīties, ka miers svin uzvaru. neskatoties uz panēsāto žaketīti un izstaipītajiem bikšu ceļgaliem. miers piesaista mieru. kopīgs miers rada daudz.
bet, vai var mīlēt sevi par daudz... var mīlēt daudz. un mīlēt pa savam. par daudz, man šķiet, ne, jo kurš tad cits, ja ne pats sevi un pēc tam visu pasauli.
bet varbūt, var arī par daudz. laiks. iešalks ausī kā vēja pūsma un Tu sapratīsi. par vēlu nav nekad. īstā sapratne nāk īstajā brīdī.
eh, cik prātīgi, ne :))
nē, nu, vienkārši dzīvojam tik un tas ir forši :) |
|