|
6. Maijs 2010|11:26 |
Tur ir tāds skarbums iekšā, tajos stāstos, bet vienlaikus cilvēcisks siltums pārņem skatoties. Ļoti uzrunā.
Piemēram, "Kristīne, Lavransa meita", 1995.g., ar Līvu Ulmani galvenajā lomā un "Aukstās pusdienas", ( Lønsj ), Norvēģija, 2008.g., par vairākiem cilvēkiem, kas īsti nerod sev vietu dzīvē, netiek galā ar savām sajūtām. Vēl atceros vienu filmu, kurai tagad nevaru atminēt precīzu nosaukumu, bet kura patika un šķiet tas bija stāsts par Norvēģijas klimatiskajiem apstākļiem un kāda vientuļa vīrieša dzīvi pēc šķiršanās, to, kā viņš sastop dažādus cilvēkus, ir spiests lūgt tiem palīdzību un pats mēģina sniegt palīdzīgu roku...
|
|