man visu laiku galvā skan "kāpēc". par visu. bērnībā pat pieaugušie no manis bēga un negribēja runāties. bet ne jau tāpēc, ka es to tīšām, vienkārši ļoti maz ko uz šīs planētas līdz galam saprotu. un, ja man saka – tāpēc, ka tāpēc, tik un tā nesaprotu. bet gribas saprast. ja jau esmu te. katram sava sāpe ;] lai gan ar gadiem es esmu iemācījusies skaļi nejautāt. sēžu uz akmeņa un mēģinu saprast.
tu gan tiec galā ļoti labi. man šķiet. lai gan es nezinu. vai tev arī kas sāp?