|
9. Feb 2010|20:39 |
jā jāpadarbina pasaku muskulis.
Es esmu pasaka, prieks iepazīties, dzīsimies vārdiem pakaļ kopā. reizēm pasakas sākās ar "reiz bija...", bet es, pasaka, sākos un beidzos ar "es esmu...". Esmu par meiteni, kas nāk daudzu dzeltenu, baltu un gaiši zilu tauteņu ieskauta. Droši vien viņai arī ir lieli sarkani, bezgala skaisti taureņi īpašiem gadījumiem. Un tikai skaistumam bez gala var būt tādi bezgala skaisti taureņi.
Lai nu kā, tur viņa turējās, uz apledojuša jumta. Jo jumts pats nevar nopurināties no sniega. Un sniegs droši vien aizkrita aiz piedurknes meitenei. Jo sniegam kaut kur jākrīt. Tas ir sniega dabā. Dabiski. Bet meitenēm nav jākrīt. Meitenēm jādejo vasarā ar tauriņiem. Dabiski.
Meitene turoties pie jumta, kurš spītīgi turpināja nekustēties (dabiski), atcerējās pasaku un izlēma, ka labāk ir palikt dzīvai, jo taureņiem bez viņas būs skumji. Un pasaka taču sākās ar "es esmu" un meitene pacietīgi pagaidīja kamēr tētis paceļ kāpnes un pieliek klāt (dabiski) un nokāpa lejā un pie sevis pateica "es esmu". |
|