|
[26. Jan 2010|06:47] |
kaķi. mums ir četri kaķi. divi piedzima tāpēc, lai es dzīvotu, viens tāpēc, lai mana krustmeitiņa dzīvotu. vakar aizmirsu kaķu ēdienu. atcerējos tikai brīdī, kad viņi visi mani klusēdami sagaidīja mājas durvju priekšā. viņi tā māk klusēt, ka es visa sāku smakt. visu laiku tagad iekšā ir tāda panika. es neesmu kara laika bērns, bet man ir ēdiena panika.
un puķes. es šogad esmu apzināti nogalinājusi daudz puķu. dracēna, kura vasarā uzziedēja. visi ģimenes biologi apgalvo, ka dracēnas nezied, bet viņa tā uzziedēja – milzīgu baltu ziedu. un tad nu es uz vasaras beigām aiznesu viņu pie aristokrātu ģimenes. bet aristokrātu zilās asinis ir karstas, ziemā aizkari plīvo. dracēna nosalst. vakar nogriezu mazu stumbenīti – nu tā, lai skatās man acīs un spīdzina. un tad gerānija. mana pati pirmā puķe. smaržas dēļ. viņa vasarās auga un auga, un es viņu griezu un kaltēju, un man bija gerāniju spilvens, un katru rītu mati smaržoja tā, kā būtu jāsmaržo visai manai dzīvei. un šogad viņa – nezinu kā – nu, man taču nebija laika, un pie visa pierod, viss apnīk, man tagad ir jāņu zāļu spilvens, – šogad mana gerānija nonāca koridora plauktiņā, un, kad es beidzot saņēmos paskatīties viņai acīs, viņa bija sapuvusi. noliku uz lielā loga, jā, lai spīdzina. un tad visas nonillas. man nepatīk nonillas, man tiešām tiešām tiešām nepatīk. visas. bet nu viņas palika mantojumā no tonijas, un ienīst nav labi un visi jāmīl. pirms pāris nedēļām manas nonillas bija ar to balto lipīgo parazītu masu visas. es, protams, esmu pazaudējusi nekad nelietoto aktaru. iznesu tāpat vien uz balkona, cerībā, ka visi parazīti nosals. par parazītiem nezinu, bet nonilllas noteikti nosals. ha!!! katru dienu ieeju viņas apraudzīt, stāv, skaistas, lielas, lepnas, zaļas. brūnas viņas paliks tikai tad, kad ienesīšu atpakaļ siltumā. un es saprotu, ka es pati savām rokām viņas iznesu. pati. gudra mātei meita. pati iznesu. pati. un jā, es to darīju pie pilna saprāta. tad par ko es tagad sūdzos un jūtos vainīga? iznest nebija grūti, ja, bet izmest ir? cilvēki, kuri neprot nogalināt, jā, viņi vismaz māk spīdzināt.
katru reizi, kad gribu dzīvei lūgt kaut ko labu, viņi visi, mani uzticamie, klusējošie draugi, sadodas rociņās un skatās man acīs.
sveika, dzīve. gribēsi piparmētru tēju?
|
|
|